Pirms laika jau aktīvi rakstīju, tad, kad vēl dzīvoju citā pasaulē. Tad viss mainījās un šķiet es vienkārši pazudu… Jau kādu laiku grasos atsākt rakstīt, bet vienmēr atrodās kāds bet…
Tad atkal pienāk brīdis, kad emocijas plūst pāri malām un gribās ko uzrakstīt, gribās uzlikt jūtas uz papīra, ja to tā var nosaukt. Un tad paliek vieglāk… Kad rakstu par jūtām, man vieglāk ir tās aprakstīt tā, it kā tas būtu no malas, ne par mani. Kāpēc? Nezinu.
Esmu mainījusies… ļoti, ļoti. Tik ļoti, ka ja pirms gadiem man teiktu, ka šādi būs, es domātu, ka noticis milzu pārpratums. Tas tikai nozīmē to, ka mēs nekad nevaram zināt, kā mūsu dzīves attīstīsies un kā šīs pārmaiāns mainīs mūs. Mainīs uz visiem laikiem, jo tā kā bijsi, vairs nekad nebūs.
Tu kādu laiku zini visu – kas esi, ko dari, kāpēc esi un kāpēc dari, bet tad pienāk mirklis un tu pazūdi… pazūti sevī un saproti, ka dzīvo pavisam citā pasaulē ar pavisam citām vēlmēm un vajadzībām… Tu vairs nepazīsti to, kas notiek, tev burtiski jāmācās no jauna dzīvot pasaulē, par kuras eksistenci pirms laika pat nezināji… nu kā, nezināji? Zināji, bet tas tevi neskāra un tāpēc tu par to nekā nezināji, vien bija blāva nojausma, ka kaut kur ir arī kas cits…
Es nerakstu un nerakstīšu tāpēc, lai gūtu atbalstu, nosodījumu, pamācības vai padomus… patiesībā es rakstu un rakstīšu tikai tāpēc, ka vēlos paust savas jūtas. Iespējams, pavisam nedaudz iespējams, ka ir kāds, kam tas var palīdzēt, ja ir kāds, kas maldās un ir apjukumā, iespējams, ka kādu tas viss nokaitinās, bet tā būs katra personīgā sajūtu pasaule.
Es esmu atgriezusies, lai rakstītu tikai šoreiz pavisam ko citu… tikai un vienīgi jūtas, sajūtas, domas un emocijas.
