Nesen publicējām rakstu par pēcdzemdību depresiju, kurā savus padomus vecākiem (jo pēcdzemdību skumjas piemeklē gan mammas, gan jaunos tētus!) sniedza psiholoģe Diāna Zande.
Pēc raksta publicēšanas uzklausījām kādas jaunas māmiņas Gitas stāstu. Nu jau vairāk kā gads pagājis kopš viņas ģimenē ienāca meitiņa, un šobrīd Gita jūtas lieliski. Taču pirmos mēnešus kopā ar mazuli arī Gita bija starp tām sievietēm, kurai nācās iepazīt, kas tas ir – pēcdzemdību skumjas.
“Pēcdzemdību skumjas izjutu diezgan ilgi, pat vairākus mēnešus. Tās uznāca viļņveidīgi – esmu priecīga un apmierināta, bet pēkšņi kaut mazākais sīkums spēj izsist no līdzsvara. Biju ļoti, ļoti emocionāla. To visu vēl pastiprina bezmiega naktis. Tāpēc ir svarīgi, ka blakus ir kāds, kas palīdz mazo paauklēt. Mans mīnuss bija tas, ka es nemēdzu vīru celt augšā naktīs, domāju, ka pati varu tikt galā, tāds kā spīts. Bet vienlaikus iekšēji jūties aizvainots – kāpēc viņš guļ un tev nepalīdz?!
Citāts: „Mammas, kas grib būt perfekcionistes un visu apdarīt, izjūt šo depresiju biežāk – viņas vienkārši izdeg.”
Uznāca pat tādi vājuma mirkļi, kad domāju par pašnāvību – tās, protams, bija tikai domas, bet liekas, ka līdz rīcībai arī nebija tālu – un tas ir tas biedējošākais… Tad arī sapratu, kas tā par pēcdzemdību depresiju un kāpēc tai jāpievērš tik liela uzmanība – sieviete pati pār sevi nekontrolē. Kas man palīdzēja pārvarēt šo laiku? Noteikti bērniņš – jāmet pie malas visas ikdienas rūpes un jāiet pie mazulīša – viņš ir vissvarīgākais pasaulē, pārējais ir pupu mizas.
Domāju, ka tās mammas, kas grib būt perfekcionistes un visu apdarīt, izjūt šo depresiju biežāk – viņas vienkārši izdeg. Tā jau no malas var likties, kas tad nekaiš sēdēt mājās ar bērnu – bet tas prasa ļoti daudz spēka un uzmanības. Un ja nav neviena, kas pasaka, stop, Tev jāiet atpūsties, es parūpēšos par mazulīti, kamēr tu iziesi pastaigāties, pagulēsi vannā vai vienkārši izgulēsies, tad varētu būt ļoti grūti. Katra situācija, protams, ir individuāla, ja mamma ir mierīga un līdzsvarota un arī bērniņš tāds ir, tad iespējams tādas pēcdzemdību skumjas iet secen.
Citāts: „Izrunāšanās arī ļoti palīdz, kaut gan es šajā ziņā biju kūtra – vai tad iešu atzīties, ka man ir slikti un netieku galā?”
Par to, kas man palīdzēja – mierīga būšana kopā ar bērniņu, iesiešana slingā, krūts barošana; vingrošana, atpūta, pastaigas arī kopā ar mazulīti, iziešana ārpus mājas vienai pašai – kaut uz desmit minūtēm uz tuvējo veikalu. Nedrīkst kautrēties lūgt palīdzību sev tuvajiem cilvēkiem – mammai, vīram. Izrunāšanās arī ļoti palīdz, kaut gan es šajā ziņā biju kūtra – vai tad iešu atzīties, ka man ir slikti un netieku galā?
Bet iesaku no sirds tā arī darīt. Iespējams, ka varētu palīdzēt tikšanās ar citām jaunajām māmiņām, man palīdzēja. Jo kurš gan Tevi labāk sapratīs, ja ne otra jaunā māmiņa?!
Nevajag censties kontrolēt situāciju – gribu lai bērns tagad guļ, lai viņš tagad ēd, tagad gribu darīt to vai šo. Nē. Ir jāļaujas – un ļoti daudz ko diktē bērns. Un ja to saprot, tad viss ir ok.
Šajā laikā jācenšas darīt vairāk lietu, kas sagādā prieku – tas ir svarīgi. Piemēram, var uzlikt patīkamu mūziku – tas nomierinās gan mazo, gan mammu.”
9 komentāru
Es vispār apbrīnoju cik tagad slima tauta mums ir. laikam jau negribētu bērnu dzemdējot ne tikai depresija uznāk…… Neviens jau nelika kājas plest un nepiespiead dzemdēt…. a tagd depresija. Kā vispār bērns var iedzīt depresija. Man šo bērnu nu dien žēl, nemīlēts, negribēts būs! Skumji!
Komentāra autore/s laikam vispār nejēdz par ko raksta! Arī ļoti ilgi gaidītu un mīlētu bērnu mammām rodas šāda depresija, un tas ir normāli, tik jāiemācās ar to tikt galā un pieņemt to, ka dzīve mainījusies un to, ka nevari vairs būt perfekta visās dzīves jomās.<br>Laikam komentāra autore/s nāk no padomju laikiem, kad daudzām sievietēm mācīja, ka bērnam jāpievērš pēc iespējas mazāka uzmanība- lai raud gultiņā viens pats un pašnomierinās.
patiešām redzams, ka rakstītājai/am(?) nav nojausmas par sievietes sajūtām pēc dzemdībām..
es domāju – pirmā komentāra rakstītāju..
Man jau šķiet, ka daudzus vienkārši kaitina tas, ka šodien jebkuru emocionalitāti vai nomāktību sauc par depresiju. Patiesībā jau depresija ir ļoti nopietna diagnoze, taču nav dzirdēts, ka sievietēm pēc dzemdībām tiktu uzstādīta šāda diagnoze. Tā drīzāk ir milzīga emocionalitāte: tu ļoti priecājies par skaisto bērniņu, taču pats dzemdību process varbūt nav bijis pats patīkamākais; tu vari stundām ilgi skatītes, kā tas mazais zaķītis guļ savā gultiņā ar tik apgarotu sejiņu un neredzi, kas notiek apkārt, bet tad vienā brīdī ieraugi arī milzīgo trauku kalnu izlietnē, nemazgātās drēbes, neuzslaucīto grīdu. Saproti, ka tas ir jādara, bet vienlaikus gribas, lai tevi turpina lutināt. Un kur vēl caurais miegs un daudzām mammām arī negulētās naktis. Nevajag to saukt par depresiju, drīzāk par ļoti lielu emocionalitāti. Kamēr tu aprodi ar jauno situāciju, kamēr otrs cilvēks aprod ar jauno situāciju, tā ir tāda šūpošanās. Protams, ja šķiet, ka ir ļoti slikti un arī apkārtējie redz, ka mamma paliek apātiskā, tad ir jārīkojas pavisam savādāk.
Esmu mamma diviem brīnišķīgiem puikiņiem. Pēc pirmā dēla dzimšanas nejutu nekādu depresiju, pēc otrā – kaut ko līdzīgu depresijai. Taču tagad jau saprotu, kāpēc. Ar pirmo bērnu biju jauna, nepieredzējusi, daudz ko darīju nedomājot, bija vēl jaunības trakulība iekšā, kā rezultātā sevi nenoliku galīgi malā. Ar otro bērnu jau biju, aj tā var teikt, apzinātajā vecumā, kad grūtniecība bija ļoti plānota, kad biju iztēlojusies, kā baudīšu grūtniecības mēnešus un cik idilliski pavadīšu pēcdzemdību posmu, jo vairs nevēlos palaist garām dažādas sīkas nianses. Ar otro bērnu šķita, ka man pat negulētās naktis būs tāda jauka pasaka. Nu gandrīz kā filmās, kur vīrs vienmēr nomodā pie pleca un gatavs palīdzēt. Tieši tāpēc, ka biju iedomājusies to idilli, kura rezultātā nepiepildījās kā cerēts, bija neliela vilšanās, neapmierinātība pašai ar sevi, ka nespēju realizēt to, ko gribēju. Taču tas ātri pārgāja, jo apkārt bija draudzenes ar līdzīga vecuma bērniem, kā rezultātā visas bēdas tika izrunātas. Tagad domāju, ka tiešām tām sievietēm, kuras šausmīgi sasapņojas par to, kā būs, kuras iedomājas, ka viss būs kā filmās, tās visbiežāk cieš no šīm depresijām. Jo gribam vai ne, dzīvē ne viss notiek pēc mūsu plāna. Un tad ir jāiemācās pieņemt situāciju tāda, kā tā ir vai neņemt to pārāk nopietni.
Pirmā komentāra autoram – Jūs laikam nemaz neizlasījāt rakstu līdz garam, jo runa nevienā brīdī neiet par negribētu bērnu, bet gan par sievietes emocionālo pasauli, ko ietekmē viņas hormonu izmaiņas pēc dzmedībām. Un bērniņš tieši palīdz šo posmu pārvarēt. Atcerieties, ka vārdiem ir nozīme un turpmāk domājat līdzi, ko rakstāt un runājat.
Piekrītu- tā depresija jau neuznāk tāpēc, ka negribēts. Tās ,kas negrib, tās jau arī neliekas ne zinis un vieglak daudzko uztver. Tieši tāpec, ka gribēts un ilgi gaidits, ka tik ļoti gribas visu izdarīt perfekti un pareizi, tā, lai mazajam cilvēciņam ir vislabākie iespējamie apstākļi, ka vienkārši mamma nogurst un sākas pašpārmetumi, 'sliktās mammas' kompleksi, kas iedzen tajā depresijā..
Esmu lasījusi, ka tie paši hormoni, kas veicina, lai krūtīs rastos piens, ir arī iemesls pēcdzemdību raudulīgumam. Tā kā tam ir arī bioloģisks izskaidrojums.