Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Garlaicība attiecībās.Vai šķirties?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sveiki! Jau kādus trīs mēnešus mani nomoka viens jautājums – vai šķirties no sava vīrieša, ar kuru dzīvojam kopā un esam kopā jau 3 gadus? 
Man 24,viņam – 27 gadi. Abi nākam no vienas mazpilsētas un iepazināmies vietējā klubā. Tagad atskatoties atpakaļ, ir divējādas sajūtas, jo liekas, ka pati esmu šīs attiecības mākslīgi vilkusi uz priekšu, lai vispār kaut kas notiktu. No iepazīšanās līdz attiecībām bija aptuveni pus gads – satikšanās klubā, pastaigas, taču reizi divās nedēļās un nekas tā īsti neliecināja par to, ka būsim kopā, jo vairāk laiku pavadījām kā draugi. Ilgi gaidīju, kad viņš saņemsies pirmajam skūpstam, nesagaidīju un spēru soli pirmā. No tā laika bijām kopā. Pēc aptuveni gada, es biju tā, kas iniciēja kopdzīvi, jo es mācījos Rīgā, bet viņš mūsu mazpilsētā. Lai viņš saņemtos šim solim doties dzīvot uz Rīgu, vajadzēja vēl pus gadu. Tagad abi dzīvojam Rīgā. Man ir sajūta, ka viss, kas mums šajās attiecībās ir, ir manis pašas iniciatīvas radīts. Sākotnēji mums bija vairāk seksa (kā jau attiecību sākumā), bet arī tas vienmēr bija un ir mana iniciatīva. Tagad ir tā, ka jūtos, it kā uzbāstos, jo viņš seksu biežāk par reizi divās nedēļās nevēlas. Bet es vēlos. Cenšos viņu “uzvilkt” seksam, bet viņš tikai – “esmu noguris”, “šodien negribas”. Es neko nesaku, ja man atsaka darba dienā, jo viņam ir grūts darbs, taču brīvdienās arī nekā nav, ja vien viņš pats riktīgi nav nogribējies. Apmēram tā – viņam gribas, mums sekss ir. Man gribas – mums seksa nav. Ja atteikšu viņam tajās retajās reizēs, kad viņš vēlas, baidos, ka tad mums seksa nebūs vispār, jo arī es esmu tikai cilvēks un ir dienas, kad negribas. Viņam ir daudz brīnišķīgu īpašību – viņš ir ļoti gādīgs, rūpējas, pagatavo vakariņas, kad man ir ilgāk darbs, atnāk pretī uz transportu, kad atbraucu no kaut kurienes, salabo visu mājās nepieciešamo, pats salāpa zeķi, palīdz dārza darbos vecākiem.. taču mums ir garlaicīga dzīve. Šķiet, ka ideālā variantā viņš ietu uz darbu, nāktu mājās, sēdētu pie TV un ietu gulēt. Ideālās brīvdienas viņa uztverē varētu būt – visu dienu TV, aizejam kaut kur paēst, TV, ejam gulēt. Viņam nav īsti interešu, izņemot sporta kanāli. Viņš neparko nefano, viņam nav mīļākās mūzikas, viņš nelasa grāmatas, viņam nav sapnis kaut kur ceļot, kaut ko darīt. Viņam nav dzīvē mērķu – nupat nesen bija iespēja iegūt labāku darbu ar labāku algu un dažādām labākām sociālām garantijām, bet viņš pateica “nē”, jo viņam šķiet ērti tur, kur viņš ir un jaunus izaicinājumus viņš nepieņem.Mērķu nav ne profesionālā, ne personīgā ziņā. Ar to mēs ļoti atšķiramies. Man ir mērķi, konkrētas lietas, ko vēlos darīt. Augstskolu esmu pabeigusi nesen un man ir vēl tāls ceļš priekšā uz mērķiem, bet man vismaz tādi ir! Man ir lietas, par ko deg acis un tas, ko gribu sasniegt. 
Nesen zaudēju darbu, apmēram mēnesi sēžu mājās. Man ienācā prātā doma – tā kā man ir radi Anglijā, varbūt mums abiem aizbraukt uz pāris gadiem, papelnīt naudu savam dzīvoklim (jo šobrīd īrējam un īre tomēr ir pietiekoši liela izdevumu daļa), atbrauksim – būs kaut kas savs, strādāsim, darīsim lietas. Varbūt varam piepelnīt savam biznesiņam, par ko es sen sapņoju (bet viņš nesapņo, jo viņaprāt viss ir par grūtu). Viņš pateica nē, jo vēlas dzīvot Latvijā un sisties šeit. Kad atnāca iepriekšminētais labākais darba piedāvājums, to viņš neņēma…
Kad iepazināmies, viņš bija tas smukais džeks, kurš māk dejot, uz kuru atskatās meitenes, kurš ir kārtīgs un uzmanīgs. Tagad viņš vairs nedejo, par iešanu ārpus mājas es varu aizmirst, un viņam nekas īsti neinteresē.
Gari sanāca, bet tas ir viss kas man uz sirds. Es neesmu pārliecināta, ka man 24 gadu vecumā šis viss ir vajadzīgs. Kā ģimenes cilvēks viņš ir “husband material”, bet man ir sajūta, ka es gribu vēl daudz ko darīt, daudz ko redzēt un visu to, ko es vēlos vēl darīt viņš nevēlas, līdz ar to… vai upurēt sevi attiecībās, ja vēlos daudzko, bet saprotu, ka viņš kopā ar mani to nedarīs?  

Dalīties.

Atstāt Ziņu