Vārda dienu svin: Daumants, Druvvaldis

‘Es vairs nesmēķēju’: Patiesi stāsti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

e nebūs pārmetumi vai pamācoši teksti. Tie ir reāli stāsti par to, kā un kāpēc cilvēki ir atmetuši smēķēšanu. Viss cits ir lieks, to saka arī viņi paši. Ir jāizlemj to nedarīt un pie tā arī jāturās. Tāpēc arī mēs gari un lieki nerunāsim, lai stāsti runā paši par sevi.

Dace: Man nepatika cigarešu aromāts manos matos un drēbēs
Smēķēju vairākus gadus. Par atmešanu domāju bieži, taču to praktiski nemēģināju. Es zināju, ka tas ir slikti, ka kaut kad atmetīšu, bet man tam nebija nepieciešams citu viedoklis, biedējoši plakāti un teksti. Domāju, ka viss ir mūsu galvās. Zināju, ka neviens cits, bet es pati izlemšu, kad es nepīpēšu, un tā arī notika. Un tad pienāca kāda nedēļa, kuras laikā mani ļoti kaitināja viss, kas saistīts ar pīpēšanu – nepatika kā tas izskatās, uz ielas riebīgi šķita garāmejošo pīpētāju cigarešu dūmi, man nepatika cigarešu aromāts manos matos un drēbēs. Un tad arī tas notika, es sapratu, ja jau manī ir šādas emocijas, nevaru neņemt tās vērā. Es vienkārši sev pateicu, viss. No dienas, kad izlēmu nepīpēt ir pagājuši nepilni divi gadi, un nekad neesmu „norāvusies”. Nevarētu teikt, ka sākumā neuznāca mirkļi, kad gribētos uzpīpēt, bet tie nebija tik stipri, lai es to darītu. Man apkārt ir vairāki cilvēki, kas smēķē, taču tas mani nekādi neietekmē un nevilina atsākt. Un es zinu, ka tas ir tikai tāpēc, ka es pati izlēmu atmest, nevis to izdarīju tāpēc, ka tā vienkārši ir jādara, vai kāds cits vēlējās, lai to izdaru.

Inga: Atmetu vīrieša dēļ
Pamēģināju smēķēt vidusskolā, bet neaizrāvos. Regulāri sāku smēķēt pēdējā kursā, kad vajadzēja rakstīt bakalaura darbu. Varbūt stress, bet varbūt tas ir tikai mans attaisnojums tam, ka vienkārši kļuvu atkarīga no cigaretēm. Smēķēju trīs gadus un vairakkārt mēģināju atmest. Pirmo reizi noturējos trīs dienas un kādā ballīte atkal atsāku. Otrreiz noturējos mazliet ilgāk, bet beigu beigās atkal smēķēju. Un tad manā dzīvē ienāca kāds vīrietis. Es viņā neprātīgi iemīlējos un biju gatava uz visu, lai būtu ar viņu kopā. Un kā jums šķiet, ko viņš vēlējās? Nu, protams, lai es atmestu smēķēšanu. Bet tas nebija tā, ka viņš vienkārši to pateica, un es vienā mirklī atmetu. Viņš man kārtīgi izskaidroja, kāpēc to lūdz, ko viņš domā par smēķēšanu un cik ļoti tas viņam nepatīk. Es savukārt teicu, ka viņam būs man jāpalīdz, ka tā ir mana atkarība un nav viegli to atmest. Un tā nu mēs kopā ar to cīnījāmies. Mēs uzturējāmies vietās, kur nevar smēķēt, mēs sākām sportot, mēs pat sākām domāt par ģimenes veidošanu… Bet es varu atzīt, man bija smagi un grūti atmest. Attiecības diemžēl beidzās, bet es vienmēr būšu pateicīga šim cilvēkam, ka viņš man atvēra acis un bija klāt tajā brīdī. Nezinu kā citiem, bet man bija ļoti svarīgi, lai ir blakus kāds, kas uzpasē, jo nenoliegšu, man sākumā gadījās, nopirkt kādu paciņu, un uznāca vēlmē smēķēt. Taču tiklīdz tev blakus ir kāds, kurš „pieskata” šo procesu ir vieglāk. Arī šobrīd nesmēķēju un neesmu iedomājusies atsākt.

Liene: Cigarete aizvietoja trūkstošās emocijas
Es nebiju ļoti regulāra smēķētāja, taču, tas jau nav attaisnojums, es smēķēju. Man pastāvīgi uznāca domas par to, ka gribu atmest. Klausījos, ko dara citi, lasīju rakstus par to kā atmest, taču nekas nenotika, es turpināju. Man arī negribējās skaļi visiem teikt, ka klusībā šad tad mēģinu atmest, jo ja nesanāk, tad nav jāklausās pārmetumi, ka neesmu noturējusies un nevaru atmest. Bija vasara un es devos ceļojumā Barselonu. Un, nezinu kāpēc, bet sapratu, ka tur es atmetīšu smēķēšanu. Bija karsti, bija tik daudz citu lietu ko darīt, man, ja godīgi, labāk gribējās tērēt naudu kur citur, nekā cigaretēs. Pati nesaprotu, bet tur tas notika tik viegli, man patiešām nemaz negribējās smēķēt. Priecājos un lepojos ar sevi. Un tad es atbraucu atpakaļ. No sākuma viss vēl skaisti un jauki, atmiņas par braucienu, apņēmība utt. Taču tad pienāca diena, kad man tāāā gribējās smēķēt, ka knapi turējos. Domāju, kas bija tas, kas tur man ļāva par to nedomāt. Saule, miers, atpūta? Tātad, te man tā visa trūkst un tādēļ ķeros pie cigaretes? Un es sāku mainīt savu ikdienu. Es daudz vairāk tikos ar draugiem, apmeklēju dažādus interesantus pasākumus, iestājos deju kursos, lutināju sevi ar dažādiem sievišķīgiem priekiem, un ziniet, patiešām jutos labi. Es arī sev teicu, ka nevarētu visus šos labumus izbaudīt, ja smēķētu, arī tas man bija stimuls, es labāk gribēju šo visu, nevis cigaretes. Un tā, mainot nodarbes, mainījās arī mani paradumi un manā jaunajā ikdienā vairs nebija vietas cigaretēm. Iesaku arī citiem, kas smēķē un domā par atmešanu, saprast, kas ir tas, ko jūs aizvietojat ar cigareti, kad ir tie brīži, kad visvairāk gribas smēķēt? Un tad sākt ar to, ka maināt šos paradumus, mainiet ikdienu un jūsu dzīvē, cigarešu vietā, ienāks kas cits.

Kaspars: Nespēju smēķēšanu savienot ar sportu
Smēķēju ļoti ilgi, nezinu konkrēti, bet kādi septiņi gadi domāju bija. Īpaši nedomāju par to, cik tas ir slikti, ka man gribas atmest, vai man to vajag utt. Vienkārši smēķēju un viss. Taču tad manā dzīvē arvien lielāku lomu sāka spēlēt sports. Sāku regulāri iet uz zāli, ar draugiem spēlējām basketbolu, kā arī aizrāvos ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Kādu dienu pēc treniņa zālē pļāpāju ar treneri un viņš man teica, ka es varētu būt vēl labākā formā un izdarīt daudz vairāk, taču tā nenotiks, ja turpināšu smēķēt. Jāsaka, ka jau tā biju ļoti samazinājis nosmēķētu cigarešu skaitu dienā, bet ļoti aizdomājos par to. Domāju, bet kāpēc man vispār vajag to cigareti, es viņu reāli gribu, vai tas ir ieradums? Nu, protams, ieradums. Palielināju slodzi zālē un sapratu, ka nespēju to savienot ar smēķēšanu, un arī negribējās. Tā es atmetu. Sākumā šad tad gribējās uzpīpēt, aizvietoju to ar ēšanu, bet tā kā daudz sportoju, to nevarēja manīt. Grūti arī sākumā bija uzturēties kompānijās, kur kāds smēķēja, tas vilināja un likās, ka kompānijas pēc varētu arī es ievilkt kādu dūmu. Taču tas pārgāja apmēram mēneša laikā un tagad par to vairs nedomāju.

Dalīties.

2 komentāru

  1. Laura Caune on

    Lai arī nekad neesmu bijusi regulāra smēķētāja, maija beigās būs pirmais gads, kopš vispār neesmu smēķējusi. Un palīdzēja varbūt ne tas ieteicamākais veids 😀 Pirms gada dabūju smadzeņu satricinājumu. Gribēju to kārtīgi izārstēt, un tā kā arī smēķēšana iespaido asinsriti un citus orgānus, nolēmu no tās kādu laiku atturēties, lai neiespaido smadzeņu darbību (nezinu vai tas tiešām tā ir, bet biju pati to izdomājus). Un kad biju jau divu mēnešus nesmēķējusi, likās muļkīgi ņemt un atkal atsākt. Tā arī turpināju nesmēķēt.<br>Tā kā es biju tusiņos smēķētāja, visgrūtāk bija tusiņos neatsākt. Dažas reizes ir gribējies kādā labā ballītē ar draugiem uzsmēķēt, bet tad tu saproti, ka tā cigarete tev nedos pilnīgi neko labu…tikai un vienīgi pašu sliktāko. Un laba veselība ir vislielākais stimuls neatsākt!<br>Turklāt meitenes – paskatieties uz sievietēm smēķētājām gados – viņu sejas āda ir maigi pelēkā tonī un izskatās vecākā nekā vajadzētu ;)<br>

  2. man laikam līdzīgi kā pirmajā stāstā – vienkārši sāka besīt tas, kā ož drēbes, mati pēc sastāvējušiem dūmiem, zobi reāli sāka palikt dzelteni, un, uzkāpjot pat nelielā kalniņā, aizsitās elpa, lai gan nodarbojos arī ar sportu. Iepriekš biju meģinājusi atmest pat vairākas reizes, bet kādā 7. pat vairs nebija grūti, un tikai vienā vakarā "prasījās" uzsmēķēt. Bet visādi citādi, pašsajūta uzlabojās jau kādā 2. dienā, spiediens daudz normālāks, nespiež krūtīs, nenāk klepus. Bet līdz tam katram pašam jānonāk, cits nekad neizstāstīs, kā labāk darīt.

Atstāt Ziņu