Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Es tevi mīlu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sarkanās gaismas apstādināta, es sēdēju mašīnā darbadienas pašā viducī. Grozot galvu kā vējrādītāju, paskatījos pa kreisi.
Viņa – nereti manīta Maskavas priekšpilsētas garāmgājēju tipāža pārstāve, mazliet nošmulētās treniņčībās un sārti pufīgu seju. Viņš – lielos zābakos un diezgan noguruša paskata virsjakā. Viņi skaidroja attiecības. Skaņas es nedzirdēju, bet abu ķermeņa valodu, skaistāko no visām valodām pasaulē, es saskatīju. Un sapratu. Vicinājās rokas kā meksikāņu seriālos un tad viņš strauji paspēra soli uz priekšu un raupji sagrāba viņu. Tūlīt sitīs, viņš tūlīt sitīs, ko lai es tagad daru?! Manas uzacis šausmās uzrāvās līdz matu līnijai.

Viņš nesita, nē. Viņš viņu skūpstīja. Un skūpstīja. Un skūpstīja. Tā, it kā rītdienas nebūs. Veselu mūžību. Tas bija viņu mirklis, bet es nevarēju atraut acis. Neatceros, kad pēdējo reizi redzēju kaut ko tik ļoti pa īstam. Zaļā gaisma. Es smaidu.

Darba dienas pievakare. Saldējuma ķobi padusē pasitusi, nāku mājās no piemājas veikala. Redzu – Viņa raud un asarainā balsī runā vienlaikus. Asaras netek tērcēs, tās plūst kā pavasara šļūdonis no kalna, savā ceļā aizslaukot katru mazāko skropstu tušas kriksi un lūpu krāsas triepienu. Lūdzu, piedod man, es kļūdījos, es tā vairs nekad nedarīšu! Viņa lūdzas. Viņš, tāds stalts un aizvainots, vakara sārtajā gaismā stāv pretī nesatricināms kā Saules akmens. Sieviete – maza, pārraudājusies meitenīte, kuru gribas paņemt klēpī un samīļot, čukstot kliedz lūdzu, piedod, man tevi tik ļoti vajag! Vīrietis klusē. Es, izlikdamās, ka esmu parasts, garāmbraucošs tramvajs un šo brīdi neredzu, tik ļoti gaidu viņa spriedumu, ka esmu gatava sākt raudāt līdzi – acu kaktiņos jau kaut kas muļķīgi iedzalkstī. Piedod viņai, nu piedod taču!

Viss ir cauri. Tieši tik vienkārši un bezkaislīgi nopaukšķ Viņa vārdi. Kā spīdīgi kastaņi uz asfalta. Nogriežos ap stūri. Un šļūdonis uz vaigiem.

Autobuss. Sēdekļu pārī pirms manis sēž Viņš un Viņa. Baltiem, baltiem matiem. Uzcirtušies. Abi ar spieķīšiem. Šoferīt, vai jūs, lūdzu, neizlaistu mūs tajā ceļgalā? Viņš man slikti redz, grūti tālu iet. Autobuss apstājas, viņi izkāpj un Viņa Viņu paņem zem rokas. Viņš pieķeras kā puisītis mammai un lēnām tipina uz priekšu. Nez, cik asaru viņa dēļ izraudāts? Nez, cik reižu rūgts kamols kaklā bijis viņas dēļ? Tam tagad nav nekādas nozīmes.

Vai nav lieliski, kā savstarpējo attiecību grāmatvedība mūža decembrī pa īstajiem kodiem sakārtojas pati, visus mīnusus vienkārši dzēšot? Autobuss aizbrauc. Es viņus abus domās nobučoju uz vaiga.

Skatos filmu. Mammas bosicīgā kaķene man mīlīgi iebada ar pieri un, piespiezdamās cieši klāt, apliek ķepas ap kaklu kā bērns. Es tevi arī! es viņai domās saku. Vēl ļotāk.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu