Dzīvo nost… Arī ar personvārdu

Ābols no ūdens izskalots un sapuvis, filmā gan ābols palicis upē. Logs miglā asaro vienmēr. Tā bija filma pa TV. Reāli sākumā dēla vārdu līdz bērna piereģistrēšanai slēpām kādus pāris mēnešus. Mums jau bija piedzīvojumi ar meitas vārdu. Izvēlēto mana māte neatbalstīja, teica – es ar tevi nerunāšu (it kā runātu), pat uz zīmītes uzrakstīja – ieliksi manu vārdu, viņai norakstīšu māju. Ha. Vārds ir, mājas nav. Papīru, kur māte to bija rakstījusi, pazaudēju, galu beigās, vai tad tāda nieka pēc ar māti tiesāšos… Ar vīru apspriedāmies, vārdam piekritām, vārdam jau nav ne vainas. Ja vecā zinātu, ka gribējām Lienu, ne Lieni… Bet viņa jau neatšķir a no e, tāpat teica, ka Lienes sajūkot prātā… Ko gribēja dēla vārda vietā, nezinu, neteica, tik neviens no manu izdomājumu variantiem nebija viņai labs.
Apmēram tā kādai dāmai uzrakstīju. Saņēmu atbildi -Jā, katrā ģimenē tas ir citādi,manā vārdu izvēlas abi jaunie vecāki, vecajiem nav nekādas teikšanas.Vai citādi brāļa meita ieliktu meitai suņa vārdu,ja teikšana būtu manam brālim-vectēvam../52g.v./ Varbūt,ka tas jau nemaz nav suņa vārds,bet mums tā liekas
Interesanti gan. Bērnu jaunie var uztaisīt, to aprūpēt un audzināt var, bet vārdu dažās ģimenēs paši jaunie nevar izvēlēties. Vārda došanas trakumu gan uzveļ tikai jaunajiem… Ir taču Stīvs Gulbis, kāda Jautrīte Skumjā, arī Gonoreja. Un dzīvo.