Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Dusmiigajiem :)

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Mani ljoti uzrunaaja shis pazinjas ievietotais gabalinjsh ko dariit ar dusmaam  no M. Bitijas gramatas “Paartraukt liidzatkariibu”, veeleejos padalities 🙂

Te būs daži ieteikumi, kā tikt galā ar dusmām:
• Apdomājiet ikvienu no mītiem par dusmām, kas tika aprakstīts. Dodiet sev atļauju justies dusmīgiem, kad jums ir tāda vajadzība. Dodiet arī citiem cilvēkiem atļauju justies dusmīgiem.

• Jūtiet savas emocijas. Pat ja tās ir dusmas, tā ir tikai emocionāla enerģija. Tā nav pareiza vai nepareiza, tā neprasa nekādu novērtējumu. Dusmām nav jābūt attaisnotām vai izskaidrotām. Ja enerģija ir, jūtiet to. Jūtiet arī visas citas emocijas, kas ir zem tā visa – sāpes vai bailes.

• Apzinieties domas, kas nāk līdzi šīm jūtām. Labāk pasakiet šīs domas skaļi.

• Apsveriet domu gājienu, kas pavada šīs jūtas. Turiet tās gaismā. Apskatiet, vai tajā nav kādi defekti. Mēģiniet saskatīt modeli un situācijas, kas atkārtojas. Tā mēs daudz iemācīsimies par sevi un vidi sev apkārt.

• Pieņemiet atbildīgus lēmumus par to, kas jādara, ja vispār kaut kas ir darāms. Mēģiniet iedomāties, ko mūsu dusmas mums mēģina pastāstīt. Vai dusmas mums uzrāda problēmas sevī un vidē ap mums, kurām vajadzētu pievērst uzmanību? Reizēm tajā laikā, kad mēs lūdzam Dievam palīdzību apturēt mūsu dusmas, Viņš mums mēģina kaut ko pastāstīt. Vai mums ir jāmainās? Vai mums kaut kas ir vajadzīgs no kāda cita? Liela daļa dusmu nāk no neapmierinātām vajadzībām. Viens no ātriem veidiem, kā kliedēt dusmas, ir pārtraukt kliegt uz cilvēku, uz kuru esam dusmīgi, aptvert, kas ir tas, ko mēs no šī cilvēka vēlamies, un pajautāt viņam vai viņai to, ko vēlamies. Ja viņš vai viņa nevēlas vai nespēj mums to dot, mums jāizdomā, ko darīt tālāk, lai parūpētos par sevi.

• Neļausim dusmām kontrolēt mūs. Ja atklājam, ka esam dusmu varā, mēs varam sevi apturēt. Mums nav jāturpina kliegt. Nepārprotiet – reizēm kliegšana palīdz. Tomēr reizēm tā nepalīdz. Tā vietā, lai ļautu dusmām pieņemt lēmumu, labāk to izdarīt pašiem. Mums nav jāzaudē kontrole pār mūsu rīcību. Tā ir tikai enerģija, nevis maģisks lāsts pār mums. Emocionāli atdalieties. Aizejiet uz citu istabu. Aizejiet uz citu māju. Nomierinieties. Tad izdomājiet, kas jums ir jāizdara. Mums nav jāļauj, lai citu cilvēku dusmas kontrolētu mūs. Esmu bieži dzirdējusi līdzatkarīgos sakām: «Es nedarīšu to vai šo tāpēc, ka viņš (vai viņa) dusmosies.» Nepakļaujiet briesmām savu drošību, bet centieties atbrīvoties no dusmu varas – gan savas, gan citu cilvēku. Mums nav jāreaģē uz dusmām. Tā ir tikai emocionālā enerģija. Rei¬zēm pat nav jāreaģē, kļūstot dusmīgiem, ja mēs to nevēlamies. Pamēģiniet to kādreiz.

• Atklāti un godīgi pārrunājiet savas dusmas, kad tas ir piemēroti. Bet nerunājiet ar dzērāju, kad viņš ir piedzēries. Mēs varam pieņemt saprātīgus lēmumus, kā atklāti un atbilstoši izpaust savas dusmas. Tomēr pievērsiet uzmanību tam, kā jūs izturaties pret cilvēkiem. Dusmas bieži vien rada dusmas. Tā vietā, lai izgāztu savu niknumu uz konkrēto cilvēku, mēs varam just savas jūtas, apzināties savas domas, saprast, ko mēs no Šī cilvēka vēlamies, doties pie viņa atpakaļ un paust savu vajadzību, nevis vienkārši bļaut.

• Uzņemieties atbildību par savām dusmām. Mēs varam teikt: «Es jūtos dusmīgs, kad tu tā dari, jo…», – nevis «Tu padari mani traku.» Lai vai kā, man patīk dot cilvēkiem pašiem savu telpu komunikācijā. Mums nav vienmēr jārunā tādiem vārdiem, it kā mēs tikko būtu iznākuši no terapeitiskas grupas. Esiet jūs paši. Vienkārši atcerieties, ka mēs esam atbildīgi par savām dusmām – pat ja tā ir atbilstoša reakcija uz kāda cita nepieņe¬mamu uzvedību.

• Runājiet ar cilvēkiem, kuriem uzticaties. Runāšana par dus¬mām un tikšana uzklausītam un pieņemtam tiešām palīdz attīrīt gaisu. Tas ļauj pieņemt pašiem sevi. Atcerieties, mēs nevaram turpināt virzīties uz priekšu tikmēr, kamēr neesam pieņēmuši, kur šobrīd atrodamies. Un ir cilvēki, kuriem rūp. Aizvainojums var mūs sāpināt daudzreiz vairāk kā palīdzēt.

• Izdedziniet dusmu enerģiju. Iztīriet virtuvi. Uzspēlējiet bumbu. Vingrinieties. Ejiet dejot. Notīriet sniegu. Rociet dārzu. Ja nepieciešams, būvējiet kaut ko. Dusmas rada ārkārtīgi lielu spriedzi, un fiziskas nodarbes palīdz atbrīvot šo enerģiju.

• Nevainojiet sevi vai citus par dusmošanos. Neļaujiet citiem cilvēkiem sist vai citādi jūs apvainot brīžos, kad viņi jūtas dusmīgi. Nesāpināsim citus cilvēkus, kad esam dusmīgi Meklēsim profesionālu palīdzību, ja esam ļaunprātīgi izmantoti

• Rakstiet vēstules, kuras neplānojat nosūtīt. Ja jūtamies vainīgi par dusmām, tas tiešām palīdz. Sāciet vēstuli ar jautājumu: «Ja es varētu dusmoties par jebko, neviens nekad to neuzzinātu, un nebūtu nepareizi tā justies; tas, par ko es justos dusmīgs, būtu…» Kad dusmas ir uz papīra, mēs varam tikt galā ar vainas izjūtu un saprast, kā izdarīt. Arī tad, ja ciešam no depresijas, šis vingrinājums var palīdzēt.

• Tieciet galā ar vainas izjūtu. Atbrīvojieties no nepelnītas vainas sajūtas. Atbrīvojieties no visas vainas sajūtas. Vainas sajūta ne¬palīdz. Dievs piedos mums visu, ko esam darījuši. Turklāt esmu gatava saderēt, ka Viņš nedomā, ka esam nodarījuši tik daudz, cik mēs paši domājam.

Brīdī, kad sākam tikt galā ar dusmām, pamanām, ka izjūtam dusmas ļoti bieži. Tā parasti notiek. Mēs esam kā bērni ar jaunu rotaļlietu, ar laiku mēs nomierināsimies, bet pagaidām – būsim pacietīgi. Mēs ar to netiksim galā nevainojami. Neviens ar to netiks galā nevainojami. Mēs pieļausim kļūdas, bet mēs no tām mācīsimies. Nemeklējiet atriebību. Kļūt mierīgam ir vispārpieņemtā atbilde dusmām. Ja esam darījuši vai darām kaut ko nepieņemamu, tiekam galā ar pelnītu vainas izjūtu un turpinām ceļu no šī brīža. Cīnīsimies par uzlabojumu.

Mums ir jābūt saudzīgiem pret sevi, ja esam apspieduši daudz dusmu. Visam vajadzīgs savs laiks. Iespējams, tieši šobrīd mums ir nepieciešams būt tik dusmīgiem. Tad, kad mums vairs nebūs šādas nepieciešamības, mēs pārstāsim būt dusmīgi, ja vēlēsimies. Ja mums šķiet, ka esam iestrēguši dusmās, lūgsim palīdzību profesionāļiem.

Daži cilvēki uzskata, ka mums nekad nevajadzētu kļūt dusmīgiem. Ja kontrolējam savu domāšanu un esam pienācīgi emocionāli atdalījušies, mēs nereaģēsim ar dusmām vai nevirpuļosim dusmās. Iespējams, tā ir taisnība. Tomēr es dodu priekšroku atslābt un vērot, kas notiks, nevis sevi stingri uzraudzīt. Un, līdzīgi kā mani draugi, es skatos ar aizdomām uz cilvēkiem, kuri smaida un apgalvo, ka nekad nedusmojoties. Nepārprotiet mani – es nesaku, ka mums jāturas pie dusmām un aizvainojuma. Es neuzskatu, ka dusmām ir jābūt mūsu uzmanības centrā, vai ka jāmeklē iemesli sadusmoties, lai sevi pārbaudītu. «Nav labi būt dusmīgam visu laiku,» saka konsultante Estere Olsone. Nav veselīgi rīkoties naidīgi. Dzīvē bez dusmām ir vēl daudz citu emociju. Tomēr ir normāli dusmoties tad, kad mums tas ir vajadzīgs.

Dalīties.

3 komentāru

  1. vai tas būtu sievišķīgi- būt emocionāli atdalītai? vienaldzīgai pret visu ļauno un naidīgo? un nekad nedusmoties!

Atstāt Ziņu