Bieži uzdodu sev šo mūžseno un svarīgo jautājumu. Vai šo dzīvi dzīvoju ar pilnu jaudu? Un es domāju, ka ne mani vien tas satrauc. Ir dzīves posmi, kad liekas viss ir o.k., bet ir posmi, kad nu galīgi viss iet šķērsām. Bet tāds mirklis, kad viss patiešām ir satriecoši, manā dzīvē vēl nav bijis.
Vienmēr kaut kā pietrūkst, bet, kad sāku aizdomāties, izrādās, ka pietrūkst pat Ļoti daudz. Te pat neiet runa par miljonu bankas kontā, pat ne par savrupmāju skaistā vietā. Kaut vai domājot pieticīgi…
Pats muļķīgākais ir tas, ka viss, kas pietrūkst, patiesībā jau ir tepat blakus, rokas stiepiena attālumā. Ir tikai jāredz un tikai jāsāk! Esmu sākusi! Vajag tikai izprast lietas un saredzēt. Tas ir lielais sākums.
Un kad mēs izprotam, tad tas, ko mēs saucam par apņemšanos, pārvēršas par neatņemamu dienas vai dzīves sastāvdaļu un mēs to vienkārši izbaudām! Cilvēks ir ļoti neizdibināma būtne. Visu savu dzīvi esmu maldījusies sevis meklējumos un sava dzīves ceļa meklējumos. Bet te tak tas ir! Visa pasaule un mūsu dzīve ir uzbūvēta tā, lai mēs to vienkārši baudītu un ņemtu no tās visu, ko mums vajag vai kārojas.
Tajā brīdī, kad sasniedz laimes un pilnības stāvokli, šie laimes hormoni taču ātrā solī vairojas, ja mēs to laimi saredzam, un šajā laimē ar pilnu jaudu peldamies un novērtējam to. Lielākā kļūda ir tā, ka vienmēr kaut kas pietrūkst un šis kaut kas aizēno šo burvīgo laimes sajūtu, kura automātiski piesārņojas ar ”kaut kas pietrūkst”… Šī ir tā lielākā kļūda, ko neizprotam un nemitīgi pieļaujam!
Šis ir pilnvērtīgas dzīves noslēpums. Viss ir mūsos un iespējas, ko sniedz mums dzīve, tās ir, un katru dienu un visapkārt. Tās spēj saskatīt tikai optimistiskas un laimīgas acis. Un laime, tā ir bezmaksas dāvana mums – zemes iemītniekiem! Un ko mēs varam zaudēt, ja pamēģināsim kļūt laimīgi, teiksim tieši tagad un tieši šajā sekundē. Atveramies, ieelpojam laimes hormonu un piepildām savu esību ar to, un tas vairosies… un mēs to sēsim visapkārt un tas trīskārši atgriezīsies atpakaļ pie mums.
Vienmēr ir vērts atcerēties, ka šī ir dzīve un tikai dzīve, ka esam stiprāki par visu un visiem, Un viss ir iespējams, atliek tikai rīkoties. Domās ir spēks! Ir grūti attīrīt savu apziņu un izmainīt savu domāšanu, ir nepieciešams spēks un drosme, bet tas ir tikai sīkums salīdzinājumā ar to, ko mēs varam sasniegt. Mēs varam visu! Nu jā, es neesmu ne Dievs, ne gars, ne psiholoģijas profesors, bet esmu tikai cilvēks, kurš analizē un mācās, mācās no dzīves un kļūdām. Esmu kritusi, cēlusies un turpinājusi savu ceļu. Un tā ir ar mums visiem, tikai atšķirība ir tā, kā katrs krītot kļūst drosmīgāks vai bailīgāks. Vajag visas traumas uztvert kā mācību un katrā situācijā sev pajautāt: ”Ko es no šīs veiksmes vai neveiksmes, vai no šī mirkļa varu mācīties?” Galvenais ir nezaudēt drosmi un piecelties ar paceltu galvu un taisniem pleciem! Piemēram, es, atskatoties uz savu dzīvi varu tikai būt lepna un pateicīga liktenim, ka esmu izgājusi tik lielisku dzīves skolu, kura mani ir norūdījusi turpmākajai dzīvei un panākumiem.
Dzīve mīl drosmīgos un jebkurā mirklī metīsies tiem palīgā, ja vajadzēs, bet tikko, nokritīsi un atmetīsi cerības, tu vari zaudēt visu… Drosmīgajiem pieder pasaule! Un drosmīgs ir jebkurš, spēks ir vienlīdzīgi visiem cilvēkiem, tikai atšķirība, kā šo spēku un drosmi Tu izmanto savā labā, savā dzīves ceļā! Sāc tagad, šajā sekundē un nebaidies kļūt laimīgs! Tu to esi pelnījis!!!
