Draudzība

Šodien aizdomājos par draudzību, draugiem, draudzenēm… Kā Jūs protat atšķirt īstu draudzību? Man šķiet,ka man nav īstu draugu. Iespējams, kādai no manām paziņām,kas mani definē draugos, tas skan aizskaroši, tomēr es cenšos nošķirt draudzību no kolēģu būšanas un citādām līdzpastāvēšanas attiecibām. Jā, bet kā atšķirt draugu no laba paziņas? Šeit labi iederas teicies, ka labi draugi ir kā vecs vīns, kas ar gadiem kļūst vērtīgāks. Žēl, bet šķiet,ka man tiešām nav tādu draugu. Vai tas nozīmē,ka es neprotu draudzēties? Kāda mana paziņa sarunā bieži piemin savas draudzenes. Savukārt, mani šajās situācijās pārņēma milzīga greizsirdība par to,ka viņai ir draudzenes. Nē, nu tas ir feini,ka ir draudzenes, tas laikam no tā,ka es pati dikti ilgojos pēc īstiem draugiem. Kādā reizē, kad satikos ar šo pašu jau minēto paziņu, viņai zvanīja telefons un viņa uzsāka sarunu ar zvanītāju. Pēc pāris minūšu diskusijas mana paziņa saka savam sarunas biedram,ka pārzvanīs,jo pie viņas ir atnākusi draudzene. Tā biju es. Un tad es abstulbu, pilnīgi abstulbu! Hmmmm, tas atkal lika aizdomāties, vai tomēr man ir draudzene vai drīzāk viņa neprot nošķirt draudzību no paziņu būšanas. Bet iespējams, ka viņa tiešām mani uztver kā draudzeni?! Sāku kavēties atmiņās par draudzību pagalmā, par draudzību skolā, par draudzību vidusskolā, par draudzību studiju gados… un domāju, kāpēc šī draudzība kaut kur izsīkusi? Vai maz tā bija draudzība? Hmmm…. bezšaubām savstarpējās attiecības veido divas puses. Iespējams, ja cilvēkam mainās dzīves mērķi, viņš pārceļas uz citu dzīvesvietu, kāpj pa karjeras kāpnēm, kļūst par ģimenes cilvēku utt. vai tad draudziba starp dažadu interešu pārstāvjiem var izsīkt? Vai tomēr īstai draudzībai attālums nav šķērslis, bērni netraucē satikties ar draugiem, ieņemamais amats un stāvoklis sabiedrībā nav noteicošais, kopjot draudzības saites? Vidusskolā man bija ļoti tuva draudzene. Man likās,ka mēs nekad dzīvē nešķirsimies. Man likās,ka mēs domājam līdzīgi,ka mēs elpojam vienā ritmā, ka mēs domājam vienu domu. bet mamma man teica, ka tā nebūs. Ka mūsu ceļi noteikti šķirsies, bet es mēģināju mammu pārliecināt,ka tā nekad nenotiks. Un ziniet, es tiešām tam ticēju. Es biju vairāk kā pārliecināta,ka mēs nekad nešķirsimies. Un tad pirmais trieciens – starp mums nostājās vīrietis. Tobrīd es pievēru acis un mēģināju pieņemt situāciju. Sekoja puņķi un asaras. daudz puņķu un daudz asaru. Es nepārdzīvoju,ka puisis neizvēlējas mani,ka viņam es nepatiku kā meitene. Es pārdzīvoju,ka mana draudzene izvēlējās puisi,kas man patika un viņa zināja,ka man viņš patika. Mana it kā draudzene deva priekšroku dažu dienu vieglam flirtam, ne man. Tas sāpēja, ļoti sāpēja! Ai, kā man sāpēja. Kā tagad atceros,ka skatījos izlaiduma video un kaucu nelabā balsī. tagad atskatoties uz šo situāciju es gardi smejos. Man bija iespēja gūt lielisku mācību. Bet ar to mūsu draudzība nebeidzās. Pirmo reizi mūsu ceļi pašķīrās, jo devāmies studēt uz dažādām pilsētām. Pirmos gadus uzturējām ciešus sakarus, bet ar laiku mūsu dzīvēs ienāca jauni cilvēki, jauni draugi. Arī tagad es iesmaidu par to,jo situācija patiesībā ir līdzīga. Vai tā skola vai tā augstskola… Un tad es satiku savu otru labāko draudzeni. Un te es atkal iesmaidu. Mēs kāpām no vienas gultas, mēs dalījāmies pēdējā maizes garozā un mūs izšķīra attālums. Es esmu sapinusies un vairs īsti neprotu definēt jēdzienu “draudzība”. Tomēr man liekas,ka šī ir mana vienīgā draudzene. Un es patiesībā priecājos, ka mūs izšķīra attālums, jo tā es pārliecinājos par mūsu draudzību. Mēs tiekamies reti, reizi gadā vai pat retāk. Un parasti šīs tikšanās ir dažu stundu garas, bet katra tikšanās man sagādā prieku un man ir sajūta, ka viņa man vienmēr ir līdzās domās vai sirdī. Mūsu retajās tikšanās reizēs mums vienmēr ir ko parunāt. Patiesībā mūsu tikšanās ir jēgpilnas, jo mums nav laika tukšu kult, klačoties vai kādu aprunāt. Un es ļoti gaidu,kad tiksimies nākamreiz. Bridī,kad es kļuvu par mammu, mana skolas draudzene aizbrauca uz ārzemēm. Mums mainījās lomas,ko spēlējam teātrī,ko saucam par dzīvi. Un vēl šobrīs mēs neesam tikušās. Un vai vispār vajag? Jo es šaubos, vai mēs spēsim izveidot siltu dialogu, drīzāk tās būs sausas pieklājības frāzes. Ārprāc!!! Es tikai tagad padomāju – manam dēlam jau seši gadi un mēs jau neesam tikušās kādus 12 gadus un es vēl joprojām šo situāciju izdzīvoju kā toreis skolas laikā. Tagad Viņas dzīvi vēroju sociālajos tīklos izvietotajās bildēs. Pēc tā mēģinu spriest, ar ko viņa nodarbojas, ko jūt un ko domā. Un bieži iedomājos, vai viņa vispār mani atceras? Ak, jā  – skolas laikā es iepazinu cilvēku, uz kuru varu paļauties jebkurā situācijā. Paradoksāli, bet mēs arī jau daudzus gadus neesam tikušās. Bet es bieži domāju par šo meiteni, par to,kā viņai iet, par to,ko viņa dara. Pirms vairākiem gadiem tieši viņa bija pirmā,kas atsaucās uz maniem palīgā saucieniem. Tas bija negadīti, bet es jutu, ka tas bija no sirds. Un es jūtu,ka viņa vienmēr man ir tuvumā. Tā ir tiešam feina sajūt. Pat šobrīd, kad es par viņu domāju, man paliek silti ap sirdi. Vai es varu domāt, ka tā ir mana draudzene? Arī mēs neesam tikušās jau kādus 6 gadus. Manu dzīvi izmainīja viena vienīga nepareiza izvēle. Šajā laikā es daudz zaudēju, bet vēl vairāk ieguvu. Man dzīve ir kļuvusi tik steidzīga. Esmu tik ļoti atkarīga no apstākļiem, kurus ietekmēja tā pati mana izvēle garā jaunībā. Šobrīd es jūtu,ka man beidzot ir laiks un vēlēšanās satikt šos cilvēkus, bet vai nav par vēlu? Domāju – ja tā bija draudzība, tad nekad nav par vēlu. Bet ja tomēr tā bija tikai tikšanās uz laiku, tad lai arī tā paliek…