Atskanēja modinātājs, bet acis nevērās. Pavilku deķi līdz degunam, kad pēkšņi kāds uzstājīgi iebļāvās ausī. Pretim lūkojās dusmīgas kaķa (vārdā Emīls) acis. Ūsainais brīnums droši zināja ka šis ir viņa likumīgais ēdiena trauku piepildīšanas laiks un pieprasīja savas tiesības uz brokastīm!
Izstaipīju samiegojušos Organismu un mēģināju ar kāju zem gultas sataustīt mājas čības. Viena bija savā vietā, otru kaķis bija aizstiepis uz virtuvi. Tā sakot, mēģina mani pa daļām novirzīt uz ledusskapja pusi. Nosolījos sev – šodien domāšu tikai labas domas (tekstā turpmāk – DLD)
Istabā bija drēgni ap 16 grādiem, plusā, protams. Mājas pārvaldnieks mūs nelutina (DLD – rēķini šomēnes nebūs tik drausmīgi). Piegāju līdz logam, termometrs rādīja 19,2 mīnusā. Ak, Kungs! kā man apnikušas šis siltumnīcas efekta izpausmes! Tie kūstošie ledāji un atsaldētais Golfstrims, kas komplektā bojā visu Eiropas un manu rīta labsajūtu! (DLD – bet kā gan vēl mēs izbaudītu šīs burvīgās ziemas skaistumu!).
Šajās brīvdienās konstatēju, ka mans mazais golfiņš bija pagalam iesalis savā garāžā, akumulators neatgriezeniski nosēdies un līdz ar to, līdz pavasara atkusnim nav kustināms. (DLD – bet tas paredz degvielas ekonomiju visas ziemas garumā, iespēju izvingrināt kājas ceļā uz darbu, izbaudīt rītu spirgto gaisu un aizmigušas dabas skaistumu, iespēju satikt sen neredzētus cilvēkus un milzum daudz citu jaukumu).
Gausties laika vairs nebija, 19 grādi mīnusā, tas nav tas par ko sapņoju zem siltās segas. Nospiedu dažus mobilā telefona taustiņus un otrā galā atskanēja manas glābējas jaukā balss,- Nu protams, piebrauksim! Brokastīm laika vairs nebija, zābaki, cepure, soma un pēc brīža esmu pie mājas stūra. Pasaule pasakaina, siltuma efekts rullē! Nosarmojušie koki mirdz laternu gaismā, kāds skrāpē apledojumu no mašīnas stikliem (DLD – Un šorīt tā neesmu es!)
Sals nedaudz kutina ceļus un degunu (DLD – Kaut arī tikko no deķa apakšas izlīdis Organisms nedaudz šokā, varbūt tomēr tas ir labākais pamošanās veids. Uz šīs pasaules aukstumā viss ilgāk saglabājas un es piederu pie šīs pasaules!). Piebrauc mana glābēju mašīna un te izrādās, ka aizmugurējās durvis neglābjami iesalušas, lietojamas tikai priekšējās, tur ir divas vietas un abas jau aizņemtas. Tāpēc sākot ceļu uz darbu sēžu priekšējā sēdeklī ar glābejdraudzeni klēpī. (DLD – labi, ka esmu augumā kompakta un pietiekoši mīksta). Uzsitam rīta klaču par pēdējam modes tendencēm. Šai brīdī topā ir Repšes svītrainais brīnums, kuru vakar ievērtējām Domburašova. Nu nemaina vīrišķis to savu imidžu, bet kas zina, varbūt viņam ir tikai viens uzvalks garderobē, un tas nav nekāds brīnums krīzes apstākļos. Bet noteikti viegli kopjams – nobrauc reizi nedēļā ar mitru putekļu lupatu, iepūt dezodorantu padusēs un atkal kā jauns. Piebraucot darbam – logi tumši, esam pirmās.
Ar ko sākas darbs mūsu ofisā. Vispirms darbs, tas būtu par daudz teikts, bet sākas tradicionāli ar kafijas tasi un datoru ieslēgšanu. Darbam šajās dienās ir nosacīta nozīme. Mēs visi gaidām to dienu, kad pievienosimies vairākumam un cenšamies domāt labas domas. Šobrīd galvenais ir laicīgi atnākt un aiziet, lai neatlaiž par kavējumiem. Visu pārējo laiku esam gaidīšanas režīmā. Sen ir skaidrs, mūs te vairs negrib, bet atlaist vēl vilcinās. Kas tagad dara tos mūsu darbiņus nav īsti skaidrs, bet lai viņiem veicās. Un mums arī. Plaukti sen tukši, papīri arhīvā, datoru atmiņa iztīrīta, mēs paši veicam labdarības misiju, palīdzot arhīva meitenēm. Protams, žēl, un mēs visi zinām, ka šķirsimies, bet taču ņemat mūs, izmantojiet, izspiediet no mums visu darba labā, kamēr esam pieejami…
Dīvaini, ka nevienam neienāk doma par iespēju uz atvadām, izmantot mūsu smadzeņu un pieredzes potenciālu. Bet lai jau, šai valstī ne to vien aizlaiž pa pieskari. (DLD – Nu un kas ka nīkstam, bet šīs ir mūsu lielais „meklēšanās laiks”. Var izvērtēt savas iespējas, salikt dzīvi pa plauktiņiem, izvēlēties ceļus, atjaunot kontaktus, jo nedrīkst pieļaut, ka katra diena ir kāda zaudēta iespēja). Nezinu iemeslus, bet esmu ļoti mierīga. Nekad neesmu sēdējusi bez darba un šī valsts nebūs tā, kas man to piespiedīs darīt. Ir taču pieredze, jo reiz piedzīvoju tajos dīvainos juku laikus, tāpēc zinām, ka laimei nemaz tik daudz nevajag. Dzīvo tas, kas rosās un nekas nemainās tikai tad, kad neko nedara.
Beidzās darba diena. Uzteikumu nesaņēmām, tātad priekšā vismaz trīsdesmit tādas pašas, ja, protams, kāds atkal negrozīs tos likuma pantus, kā jau šai valstī pierasts. Atpakaļ ceļā uz māju paveicās – neiegāju neviena veikalā ( DLD – iespaidīga naudas līdzekļu ekonomija. Esmu pamanījusi, ja nedēļas laikā neiegriežas veikalā, tas parasti ieekonomē naudu un tai sakarā neviens mājā nav badā palicis). Durvīs mani ar augsti paceltu asti sagaidīja Emīls, un uzreiz atrādīja pa dienu nosargātu ledusskapi. Ledusskapis nebija tukšs, tā bija laba zīme.
Un tad sākās mana īstā dzīve. Paķēru krāsu kasti un skrēju uz gleznošanas studiju. Trīs stundas pindzelēšanas fanu sabiedrībā. Vietā, kur es nedomāju ne par ko, te vairs nav krīzes, nav bezdarba, nav nīgru seju…. ir krāsu toņi un attiecības, ir prieks par paveikto, ducis tikpat aizrautīgi rosīgu līdzdomātāju un šīs vietas laipnā saimniece Iveta, kurai nav žēl laika un padoma. Šeit ir tikai labās domas un priecīgas sejas, katrs jaunatklātais krāsu salikums kā mazs brīnums.
Un tad, ceļā uz māju pasaule iemirdzas jaunās krāsās, zaigo sarma un laternu gaisma met kokiem violetas ēnas. Ziema šogad ir pasakaina neskatoties uz to, ka mēs darām visu lai to sabojātu, protams, kā arī visu, kas mums apkārt.
Pārnāku mājās, ieslēdzu TV nebeidzamo seriālu, vārdā – ziņu kanāls. Saprotu, ka šodien nekas nav mainījies – aizvien esmu Latvijā un Latvija ir ziepēs. Pārslēdzu uz saviem iecienītiem Discovery kanāliem un noskatos, ka kaut kur uz pasaules malas kāda ģimene ceļ savu sapņu māju. Aiz loga 16 grādu mīnusā, es atrodos pareizā loga pusē, Emīls silda manas pēdas, es malkoju tēju ar citronu un cenšos domāt tikai labas domas (DLD…). Ko arī Jums novēlu. Rīt ir jauna diena.
