Dienvidi

Kādas ir vislabākās zāles, lai aizmirstu vīrieti? Jā, tieši tā, cits vīrietis. 🙂 Jāsaka gan, ka pēc liktenīgās un ļotās iepriekšējās aizraušanās es nemaz tik naska uz mešanos jaunos piedzīvojumos nebiju, bet tiem, tāpat kā daudzām lietām dzīvē, piemīt niķis uzrasties pašiem un tieši tad, ka tu vismazāk gaidi a la negaidi nemaz.

Kādudien vienā no sociālajiem tīkliem mani gaidīja vēstule. No sveša vīrieša. Krievu valodā. Manas attiecības ar šo valodu ir visai draudzīgas, bet jāatzīst, ka sirsnīgākas tās tomēr varētu būt. Uzskatu, ka svešvalodu prasmes jādarbina tāpat kā zobrati – bieži un aktīvi, lai neierūsē. Manējās šajā gadījumā ir kā tāds kaimiņu Ziga garāžā ilgi turēts opja moskvičs – uz priekšu iet rūkdams un sprauslādams, bet vispār diez kas nav. Nepietiek vien ar retu Puškina vai Ļermontova palasīšanu oriģinālvalodā, bet nu – čortsņim – saspļāvu plaukstās un uzklabināju atbildi. Īsu, vēsu, nedaudzsološu. Nedomāju, ka sekos jebkāda reakcija, patiesībā negribēju, lai seko. Atkal ņemties, pērties, rakstīties, tikties un tad raudāt krokodiļasaras? Paldies par kūkām, princese Stefānija sēdēs savā stikla kalna galā un rullēs lūpu par netaisnīgo dzīvi cēlā vientulībā! Nu, vismaz kādu laiku.

Reakcija sekoja gan – jau nākamajā dienā atkal vēstule. Sprēgāju un lecos kā čūskas mēlīte. Savstarpēji koķeti šaudījāmies kādas nedēļas divas. Bija interesanti paasināt zobiņus un nadziņus un redzēt, cik pārsteigts un ieinteresēts tā visa dēļ kļūst vīrietis.

Uz viņa jautājumiem par darba vietu, dzīvesvietu neatbildēju, lūgumus pēc telefona numura noraidīju – teicu, ka neredzu nepieciešamību mums sazināties telefoniski. Kad viņš mani aicināja uz kafiju, atbildēju, ka ļoti pateicos par šarmanto saraksti, bet es šobrīd absolūti neesmu ieinteresēta avantūrās, tāpēc es ar viņu netikšos nekur citur kā vien tepat – virtuālajā realitātē. Laikam apvainojās, jo uz laiku pazuda. Nu labi, ja nav kazai piena, nav, ne jau te kādi knapsieriņi vadu otrā galā!

Pēc nedēļas telefonā patīkamais pīpī – varbūt tomēr iedzeram kopā kafiju? Draudziņš padarbinājis māti Googli un sameklējis manu telefona numuru. Nu Dies ar viņu, kafijot nevaru, šovakar strādāju līdz vēlam vakaram, rīt arī, nespīd, čalīt! Nākamajā vakarā atkal saņemu īsziņu – nu tad šovakar pēc darba tiekamies? Man tāds ellīgs un priecīgs noskaņojums, daudz nedomājot spļauju laukā – sarunāts, gaidīšu! Jūtos ar sevi apmierināta kā Hiacinte Burkā, viņš taču nemūžam mani neatradīs! Vakarā, kad grasos jau doties mājup, saņemu īsziņu – kopumā jau viss baigi forši, bet Tavas darbavietas ēkai vajadzētu pārkrāsot fasādi. Atkal jau viss kopā – smejos, drusku dusmojos un baidos. Cik padziļinātus izpētes darbus par manu personu viņš ir veicis? Un kāpēc? Un par to fasādi…Vispār!! Tomēr riskēju un piekrītu tikties.

Pirmie iespaidi? Īsumā varētu teikt – kopumā viss baigi forši un fasādi arī nevajag pārkrāsot, bet, ja nedaudz garāk, tad interesanti. Vīrietis smuks. Un galvā arī nekāds Toričelli tukšums nav. Nedzīvojot Latvijā, kaimiņvalstī, bet biznesa dēļ bieži uz šejieni atkomandējoties, tāpēc viņam te ir sava dzīvesvieta. Nopļāpājam līdz rītausmai. Par ko? Ai, par visu, ko vien varat iedomāties. Kad atvadāmies, viņš saka, ka esot gribējis man saplūkt ceriņus, bet brīdī, kad esmu piekritusi tikties, pārsteiguma momenta dēļ esot aizmirsis. Baigi jau braukā pa ausīm, bet nu patīkami taču ko tādu dzirdēt! Dodos mājup un reibstu – zied ābeles, ceriņi gavilē ziedēšanas kulminācijā, viss smaržo, vienā kaktā pogo, vienā griež grieze, vienā čirkstinās putni, debesīs spoguļojas mēness kā apelsīns un pļavā migla tikko pamodusies – ka es jums saku, viena no sirreālākajām sajūtām līdzšinējā dzīvē! Kā tāds 21. gadsimta pasaku mežs.

Pēcāk seko vēstules, zvani, sms, bet es piesardzīga. Nu ieradās pie manis ellē purā ratā, šarmēja ar dubultapgriezieniem, so what?

Pienāk piektdiena, zinu, ka darbā šodien grozīšos viena un nekādas tikšanās nav plānotas, tāpēc skropstu tušu atstāju neaiztiktu, pēc dušas iekāpju džinsās, savinķelēju matus čupčikā, brilles uz acīm un tādā “dievietes” paskatā – duj uz darbu. Diena klusa, esmu ierakusies atskaites veidošanā, kad dzirdu – kāds nāk. Jā, dziedi vai raudi (vairāk jau raudi, jo, goda vārds, nekaunos atzīties, ka pirmais, par ko es iedomājos, bija tas, cik šausmīgi es izskatos), ar milzīgu ceriņu pušķi rokā uz sliekšņa stāv mans draudziņš Googles špionētājs. Neliegšos – es ļoti samulsu, biju pārsteigta un biju tik neveikla, cik neveikls kāds vispār var būt. Murmulēju, sarku, bālēju, knosījos, dīdījos, krekšķēju, sprauslāju un visu laiku domāju par tiem “Kapeņu stāstiņiem”, kas viņam sēž pretī manā personā, bet piekritu viņa aicinājumam kopīgi doties pusdienās. Palūdzu gan uzgaidīt un aizdiebu uz tualeti uzkrāsot acis. Ja nekas cits nav glābjams, vismaz skatīšos aktīvi un izteiksmīgi!

Pēc tām pusdienām sekoja citas pusdienas, citas vakariņas, sarunas, vējš gar ausīm, ekspedīcijas pa Kolkasraga pludmali, lēnās dejas uz balkona, saulrieti un kā ķirsis deserta galā – atklāsme, ka viņam ir dzīvesbiedre (publika šobrīd gārdz smieklos par muļķo mani). Kad es viņam sākotnēji jautāju, vai viņš ir precējies, atbilde bija – vairs nē. Un melojis viņš netika. Elementāri, Vatson! Šajā skarbajā mūsdienu pasaulē, kurā lielākā daļa cer uz brīnumu, bet atlikušie vairs ne uz ko, ir jāmāk pareizi formulēt ne vien savas vēlmes vēlmju kolāžai, bet arī jautājumi internetā/koncertā/maiznīcā/benzīntankā satiktam vīrietim. Precējies viņš bija, tad oficiāli izšķīrās un tagad atkal ir aizņemts. Ar to pašu sievieti. Visa matemātika, mazā!

Lai nu kā tur arī nebūtu, nopietnu nolūku man attiecībā pret viņu nebija. Patika man viņš, atzīstos, bet es vēl laizīju iepriekšējās rētas, kuras izrādījās mazliet dziļākas nekā likās sākumā, tāpēc mirklī, kad pie apvāršņa parādījās nākamā ieraksta varonis, man bija tikai mazliet grūti viņam pateikt, ka būs labāk, ja mēs vairs nesaskriesimies uz kafiju, jo manā dzīvē parādījies kāds cits vīrietis, turklāt brīvs, tātad ar potencēm. Sapsihojās viņš, jā, bet situācija ir atrisinājusies glīti – mums ir vienkārši draudzīgas paziņu attiecības. Vēl pavisam nesen kopā bijām vēlās brokastīs (viņa pēkšņo, valdonīgo un lakonisko īsziņu Pēc 15 minūtēm esmu kafejnīcā gribējās pagodināt ar atbildi Ar ko es Tevi sirsnīgi apsveicu, bet ko tur daudz – labāk cukursalda kafija ar pienu pie omletes foršā kompānijā, kurā jūties brīva kā jūras vējš nekā vienatnē ar Hiacintes Burkā apmierinātību par savu neīsto vērtīgumu. Lielas mazu mirkļu atmiņas drēgnajos rudens vakaros taču silda vēl labāk par termoforu.