Šķiet, izklausās dīvaini, ka es, kura daudzu gadu garumā dzīvoju ar mokām par mīlestību, no kuras atteicos, es, kura bijusi divas reizes precēta… saku “pirmā iemīlēšanās”… bet, jā, tā bija mana pirmā iemīlēšanās sievietē…
Dzīve visu saliek pa plauktiņiem, ja tā ir jābūt, dzīvē mēs satiekam pareizos cilvēkus, ja tā lemts. Un mēs varam meklēt vai nemeklēt, bet ja būs lemts, tad satiksim!
Kādā pilnīgi parastā dienā man zvanīja kāda ļoti sena darba kolēģe, šķiet, kopā bijām strādājušas pirms 5 vai pat 6 gadiem. Viņa jautāja, vai mans vīrs vēl nodarbojas ar mašīnu remontiem, jo viņas māsai bija atgadījusies ķibele ar auto un bija nepieciešama palīdzība. Kāpēc viņa zvanīja tieši man? Tāpēc, ka bija kaut kāda ķibele ar naudas lietām un vajadzēja kādu, kurš palīdzētu, bet samaksāt varētu pēc tam. Lai nu kā, teicu, lai viņa iedod droši māsai manu telefona numuru un lai viņa man piezvana, ka gan jau visu sarunāsim.
Nākamajā dienā, kad darba diena bija jau teju noslēgusies (bija apmēram 6 vakarā), man iezvanījās telefons. Zvanīja no nezināma numura, bet man tas nebija nekas neparasts. Pilnīgi vienaldzīgi pacēlu klausuli, turpinot vēl piebeigt pēdējās lietas. Zvanīja bijušās kolēģes māsa. Sākumā viņa man pastāstīja par auto ķibelēm un kāda veida palīdzība nepieciešama, tad tā saruna kautkā novirzījās no paša auto, stāstot, kā līdz tādai ķibelei nonāca, tad tas saskanēja ar kādu līdzīgu stāstu, kas man kādreiz bija atgadījies, kas atkal noveda pie kāda cita stāsta un tad vēl cita un vēl cita… Aizslēdzu biroju, vēl turpinot runāt un nolēmu šajā reizē iet līdz pilsētas centram ar kājām, jo bija pietiekami jauks vakars un arī sarunu negribējās pārtraukt. Nonācu līdz centram un paskatījos pulkstenī, tas rādīja astoņi. Mēs bijām nopļāpājušas 2 stundas par visu un neko. Apsolīju tūlīt saskaņot ar vīru visu par remontu un atzvanīt, lai vienotos par laikiem.
Bija tāda savāda sajūta, tāda, it kā tu šo cilvēku pazītu jau gadiem, lai gan pat redzējis neesi. Atzvanīju viņai un pateicu, ka ap 8 vakarā mans vīrs paskatīsies viņas mašīnu, bet viņa savukārt man teica, ka tad jau ap 7 piebraukšot netālu no mana biroja, tad sasmējāmies, jo viņa vēl nezināja kur tas atradās, un atkal saruna ievilkās. Tā mēs pļāpājām līdz biju nokļuvusi gandrīz mājās. Jau gandrīz pēdējās minūtes pirms mājas kaut kā uzjautāju, vai viņai ir vīrs vai arī draugs? Kāpēc to jautāju jau vairs neatceros, bet viņa man atbildēja, ka nē, ka viņai nav ne vīra, ne drauga, ka patiesībā viņa patreiz ir viena, jo nesen šķīrusies no savas draudzenes!
Mans gājiens apstājās un es mēģināju saprast, vai dzirdēju to, ko dzirdēju, uzdodot papildus it kā neuzkrītošus jautājumus, uz kuriem viņa atbildēja apstiprinoši…. man pēkšņi zuda spēja kontaktēties, tāpēc palikām pie tā, ka ap pulksten 7 vakarā viņa piebrauks pie mana biroja un es viņai vedīšu rādīt, kur tad ir garāža…
Mājās nespēju īsti atrast pareizo vietu, pa galvu jaucās viss šis vakars, milzīgā saruna un vēl vairāk pats sarunas noslēgums. Viena lieta biju es un mana nosacītā draudzene, jo to, kas bija starp mums, ne par ko nopietnu nenosauksi, bet te, reāls cilvēks no reālas pasaules, kurš dzīvo tādu dzīvi, par kuras esamību man tikai tikko radusies nojausma.
Savā galvē mēģināju iztēloties, kāda viņa varētu būt? Mēģināju fantazēt, kāda varētu būt šī tikšanās, ko mēs varētu runāt? Es visu dienu nespēju pastrādāt un vakarā, kad gaidīju pie biroja viņas mašīnu, ik pa laikam gribējās mest kājas pār pleciem un laisties. Satraukums sāka mīties ar paniku un kad ieraudzīju pēc krāsas mašīnu, kādu man būtu jāsagaida, vairs nezināju, vai esmu gatava tajā iekāpt.
Viņa piestāja un es pilnīgi nekustīgi stāvēju. Viņa pavēra logu un sasveicinājās un jautāja, vai es nemaz negrasos kāpt iekšā? Es iekāpu, bet baidījos viņai skatīties virsū, lai gan interese bija tik liela – apskatīt, nopētīt, saprast… es nespēju pārspļaut pār lūpai ne vienu vārdu, lai gan dienu iepriekš mēs tur pat trīs stundas nopļāpājām pa telefonu. Aptuveni nostāstīju, kur mums īsti jābrauc, bet pēc maršruta redzēju, ka mēs dodamies ne tur. Mana panika auga augumā, bet dūšas ko jautāt nebija, tāpēc sēdēju klusiņām un ik pa laikam mēģināju slepus uz viņu palūkoties. Viņa bija ļoti simpātiska tumšmate.
Piestājām pie t/c Mols un viņa bez jebkādas minstināšanās mani uzaicināja uz kafiju, jo galu galā, mums tāpat esot vēl laika pietiekami!
Sēdējām, dzērām kafiju un mēģinājām runāt un tad es viņai sadūšojos pajautāt, kā viņa saprata, ka viņai patīk sievietes? Un viņa stāstīja savu stāstu un es sadūšojos ātros lēcienos pastāstīt savu stāstu vai pareizāk savas aizdomas par tēmu.
Viņa teica, ka tad, kad es sastapšu pareizo cilvēku, es zināšu, ko īsti vēlos un vai tas ir vai nav man domāts, jo pareizais cilvēks, vienalga, vīrietis vai sieviete, viņš spēj sakārtot visas neskaidrības.
Beidzot, sēžot viņai pretim, man bija iespēja viņu tā kārtīgi nopētīt un jo vairāk es viņu pētīju, jo vairāk viņa man patika…
Mans sirds miers bija satricināts, manā galvā ieviesās domas tikai par viņu. Es nespēju par viņu vairs nedomāt… tas bija tā, kā pusaudžu gados, kad esi saticis kādu, kurš liek tauriņiem dejot vēderā un vairs nespēj sakarīgi domāt. Es līdz galam nesapratu, ko esmu gatava darīt un kā rīkoties, bet sapratu vienu – man šo sievieti gribas paturēt savā dzīvē!
4 komentāru
Nja,man to gruti izteloties..pirmas milestibas sajutas,protams atceros,bet ,lai tadas sajutas butu attieciba pret sievieti, ne,nespeju iedomaties..
Es nesaku,ka saprotu autori, bet lasīt šo stāstu ir interesanti..tāda ielūkošanās cita cilvēka sajūtās un domās, turklāt ļoti intīmās. Gaidu nākošo ierakstu!
labs sex – zelta vērts…..tikai zelts ilgstoši lietojot nedaudz apnīkst , un gribas kristālu !