Dendrārija svētki. Jeb beigu sākuma svētki?

Pasākuma īstais nosaukums laikam bija Parka svētki. Tas tikai sīkums, ka man dendrārijs jau kopš skolas gadiem bijis tas parks Daugavas krastā un mežs, kas tagad saucas dendrārijs, otrā pusē šosejai. Dendrārijā tagad strādājot Valsts mežu mežstrādnieki, atbrīvojot to no nokaltušajiem kokiem. Bet tajā daļā, kas tagad saucas parks, koki arī ir nokaltuši. Pats parks aizaudzis. Paies nākamā desmitgade kopš Šefa nāves un parks būs beidzies. Lai parks būtu, pastāvētu, tajā jāstrādā. Arī pusotrmetrīgā gārse vismaz jānoplūc. Šefa laikā (viņš bija vietējās skolas skolotājs) skolēni ne tikai izcirta krūmus, bet arī ravēja taciņas.Šajā parkā tā uzturēšanai nevajag veselu armijas divīziju vai bataljonu (pat nezinu, kas tas ir) kā Rundāles parka pucēšanai. Pietiktu, ja tā atbrauktu un kaut vienu dienu pastrādātu. Koki kalst. Tie ir pat nokaltuši. Kokiem tāpat kā cilvēkiem ir savs dzīves ilgums. Barona Sīvera laikā esot bijušas gandrīz 700 koku šķirnes, pēc I pasaules kara – 300. Tas skaitlis figurē joprojām, bet kāds zina, cik koku šķirņu parkā ir? Es jau vēl salasīju manas iecienītās gandrīz 10 cm garās priežu skujas ( koka nosaukums ir Melnā priede). Salasīju arī dažus valriekstus, bija ekskursanti, kas nezināja, ka tie ir rieksti, jo tiem apkārt vēl “zaļā ādiņa”. Vieta skaista. Ne velti tur pils bijusi uzcelta, pat vecā un jaunā. No jaunās gan palicis tikai tornītis, kas īstenībā ir bijis pašā pils apakšā. Vieta skaista, bet pavisam blakus Rīgas – Daugavpils šosejai. Jau 1. Latvijas republikas laikā bija likums, kas neļāva saglabāt drupas blakus ceļam. Bet no pils bija palikušas drupas. Tagad – parks. Parks. Ar kokiem. Terasi, tornīti, strūklaku, kāpnēm, kas saistītas ar barona iecienīto kāršu spēli – 66. No šosejas parks “cietis” arī pavisam nesenos laikos – paplašinot šoseju, “iebraukts” daudzu iecienītajā zirgu izjādes ceļā. Šodien eksistē daudzas modernas tehnoloģijas un pat ierīces, tikai leģenda, ka no pils pa apakšzemes alu varēja nokļūt Daugavas pretējā krastā, pastāv joprojām… Interesenti, kas grib par Dendrāriju uzzināt ko vairāk, var palasīt “Zaļo zemi” un vēl šādus tādus Andreja Upīša romānus. Jā, tas parks ir Skrīveru Dendrārijs. Tikai skrīverieši “sēž uz savām bagātībām”, varētu taču apvienot, piesaistīt tūristus, ekskursantus – Dendrārijs, “Zaļās zemes” vietas, A. Upīša muzejmāja, “Aktrise Ragārēs” ( filma un Kalnāres romāns), Mājas saldējums, Skrīveru saldumi ( arī Skrīveru Gotiņa)… Skrīverieši “sēž” un gaida kaut kādus labākus laikus? Vieta skaista. Diena arī bija skaista. Pasākums skaists. Ar ekskursiju, vietējiem dejotājiem, bērni varēja ne tikai tukšas stikla burciņas apzīmēt, arī – skatīties teātra izrādi. – Visa dzīve ir liels teātris, teicu un man atbildēja režisors: “Tāpēc jau to teātru ir tik daudz”. Tikai parks nav teātris. Tas vēl ir. Jāstrādā, lai tas vēl būtu.