Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Dažas dienas no sievietes dzīves

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pamostoties, ilgi nevarēju saprast, cik Latvijā ir pulkstenis (un arī vispār jebkur citur). Brīvdienām sākoties, organisms nojūdzies un uzvedas neadekvāti. Vakar mīlot viņa sīkās vājības, ļāvu tam vaļu, tas nozīmē, ka neliedzu neko, tai skaitā būt nomodā, kamēr nenolūzīs. Grūti teikt, cikos tas aizmiga, bet pamodās ap pusdienas laiku. Tas būtu tad, kad viss jau sen garām, noticis un nokavēts! Es pat nerunāju par to, ka, varbūt pa to laiku mans liktenīgais vīrietis ir sen garām, bet arī viss, ko es pa to laiku varēju izdarīt sevis un cilvēces labā.<br />rn<br />rnDiena sākās. Un pirmais, ko sapratu – tehniskas lietas mani vairs nemīl. Pavisam. Sākās viss ar tējkannu. No paša rīta tā atteicās reaģēt uz jebkādu kloķa nospiešanu, vienkārši lepni stāvēja uz galdiņa un klaji ignorēja pierasto rīta kafijas dzeršanas rituālu. Tad gāzes plītij atteica viens deglis, pats aktuālākais un iecienītākais šai mājā. Sekoja poda problēmas, tā paša, kas tualetē. Liekas, ka es vienkārši to vairs neprotu lietot. Desmit reizes no vietas jārausta kloķis, lai tas atlektu, bet tas ūdens līst, līst un līst… nu jūs visi zināt, cik tagad maksā ūdens. Vienkārši nevaru atļauties izmest naudu kanalizācijā. Un tad Ķirsis… Ķirsi jūs pazīstat, vai ne? To manu mazo golfiņu ar četriem riteņiem, lādzīgu raksturu un seksīgu dupsi. Vakar izlaidu lielāku gabaliņu. Sākumā tas uzvedās jauki. Visus traktorus un pārējo drazu mēs palaidām garām, bet atpakaļceļā man pēkšņi saka, – Klau, tev tas pretimbraucējs signalizēja – vai nu tur policija aiz krūma, jebšu viņš tevi pazīst. Policijas nebija. Pazīt mani tur 140 km no Valmieras neviens nevarēja un es lepni paziņoju, ka droši vien kādam patika mana jaunā matu sasuka. Mājās izrādījās, ka es esmu braukusi ar tukšu riepu!<br />rn<br />rnVēlāk, pārdomājot riteņa nomaiņas pamatprincipus, nedaudz pabakstīju ar adatu gāzes degli un tas atsāka strādāt. Līdz ar to gāzes padeves jautājums atrisināts. Kas mums tur palika – pods, Ķirsis un tējkanna… Nu neraža, diez vai ar adatu tur būs līdzēts. Bet ar to viss vēl nebeidzās, jo pēc 10 minūtēm izdega vienīgā lampiņa virtuves lustrā! Tā bija pirmā reize, kad pamanīju, ka virtuvē ir kaut kāda lustra. Tāpēc, pieņemu, ka lustrai ir vismaz savi 18 gadi, jo viņa ir tik pat veca, kā māja. Iedomājaties, lampiņa, kas deg 18 gadus, tagad tādas neražo! Līdz ar to, man parādījās akūta nepieciešamība, lai mani kāds apgaismotu. Tad līdz vakaram nolūza vēl lādes rokturis, kurpes papēdis, internets un beidzās kartupeļi.<br />rn<br />rnNopirku Maksimā švammi, tualetes papīru un lampiņu lustrai, samaksāju četrus latus un sapratu, ka civilizēti veselīgs veids man drīz nebūs pa kabatai. Kad pārnācu mājās, pēkšņi sagribējās iemīlēties. Ne jau tāpēc, ka dikti gribējās, vienkārši jutos noilgojusies pēc tās fantastiskās viegluma sajūtas un nekā nedomāšanas laika. Pēkšņi sagribējās vēl reiz ko Tādu … nu kad nekas vairs tai dzīvē nav svarīgs, kad tu neej, bet lido sprīdi virs zemes… Iztēlojos, ka atskan durvju zvans un aiz tām stāv Viņš – Liktenīgais vīrietis ar santehniķa izglītību, ar kartupeļu maisu vienā rokā un tējkannu otrā, lai uzprasītu vai es neesmu tā jaukā būtne, kurai jāieskrūvē lampiņa. Tā kā pa rokai nebija neviena kandidāta, iemīlēšanos atliku uz nenoteiktu laiku.<br />rn<br />rnTad sākās darba nedēļa, garīgais manāmi uzlabojās. Datora taustiņu klabināšana netraucē kolektīvam dzīvo komunikāciju. Šodien dāmu klubiņa dienas kārtībā bija tautas labklājības apspriešana. Ko kura teica vairs neatceros, bet sākās viss ar to, ka kāda no kolēģītēm nokavēja darbu savas 40 minūtes, par iemeslu minot vakariņās ēstās sēnes. Un ja vakarā organisms tās bija atzinis par labām esot un pat teiktu, par iekārojamām, tad no rīta organisms jau krasi mainīja savu nostāju un piespieda savu īpašnieci ne tikai ilgstoši sildīt ar dupsi podu, bet arī ceļā pāris reizes piestāt pie tuvākā krūma. Vienā vārdā, kamēr jaukums kavējās atmiņās, kolektīvs apsprieda krūmu lietošanas īpatnības. Visā nopietnībā tika nolemts, ka kurš katrs krūms kārtīgai sievietei neder, kā arī tas, ka pat lietojot krūmus jāsaglabā cēls un piedienīgs izskats, a ja nu kādam ienāk prātā, pamielot skatu ar jaukumiem, kas spīd krūmam cauri (uz mūsdienu krūmiem nevar paļauties). Vienā vārdā nekas sievietes dzīvē nedrīkst būt nejaušs, a ja nu tev uzspīd laime tieši tad, kad tu sēdi aiz krūma ar nolaistām biksēm!!! …a tu neesi gatava. Ir lietas, ko nevar pieļaut. Tai brīdī kolēģītei piezvanīja no mājas – izrādās, pēc saimnieces aizbraukšanas pie poda notiek burzma! Visi mājās esoši organismi pašreiz cīnās par savu labklājību un tiesībām nokārtos savas dabīgās vajadzības vienīgā pieejamā un tam atvēlētā vietā. Viss būtu labi, bet, kad jaukums nolika klausuli, kolektīvām tika paziņots, ka briesmīgākais ir tas, ka vakara sēnes ēda tikai mūsu kolēģīte un kādā sakarā visi pārējie ir intīmi norūpējušies nav ne jausmas.<br />rnDrausmas, vai ne? Kolektīvam uz vietas radās vairākas versijas. Viena no tām ir tā vēdera gripa, kas pašreiz plosās visapkārt. Bet pieļaut domu, ka atrodies blakus infekcijas perēklim kaut kā negribējās un kolektīvs nolēma, ka tas varētu būt tas hepatīts A, nu kura dēļ jau pagalam tie 401 rīdzinieku, kuri dzēra nevārītu krāna ūdeni. Mūsu baciļu nēsātājs, klusi ievaidējās – mājā visi dzer nevārītu ūdeni. Nu, re!,- uzvaroši nolēma kolektīvs, – tieši tas arī jūs visus, kas nepareizi lieto ūdeni nobeigs, tā sakot „Dabīgā atlase". Izdzīvos tikai tie, kas pareizi dzer ūdeni. Pie tam nebūs jau arī kam pārmest, jo ūdens apgādei tiek maksāts konkrēti par aukstu un karstu ūdeni un nekur rēķinā nav rakstīts, ka tam ir jābūt dzeramam! Kad visi nepareizi dzerošie izmirs, atbrīvosies daudz darba vietu, tas mazinās bezdarbu, nav izslēgts, ka varēs pacelt algas, pilsoņi samaksās nodokļus, kas savukārt cels visas tautas labklājību. Vienā vārdā, kolēģītes vēdera nesaturēšana vairs nevienu īpaši neuztrauca. Bet es sapratu vienu, pirmais, kas jādara – jāiegādājas jauna tējkanna, jo slimošana man vairs nav pa kabatai.

Dalīties.

Atstāt Ziņu