Kādas kam tiesības mani nosodīt,
par attieksmi, ko pielietoju darbā, par attieksmi mājās un cilvēkiem sev blakus?! Esmu tāda kāda esmu- Būšu tāda kāda vēlēšos un nekas-neviens nespēs mani atturēt no sapņiem!
Vēl pirms kāda laika, ļoti nesen, nebūtu sevi iedomājusies, laužamies uz ko daudz augstāku, kā biju domājusi, ka spēju.
Ir tāda sajūta ,ka spēju gāzt kalnus un darīt nereālo.
Piepildit sen izsapņotus un aizmirstus sapņus, būt tā, kas vēlos būt, nevis nīkt, kā spiestu apstākļu upuris, kas nespēj kustēt un runāt. Mani pārņem tādas laimības sajūtas un necilvēcigs spēks, turēties, nepadoties un cinīties par savu vietu, cerībām un izaugsmi…Nespēju pati sev noticēt, ka šāda pašapziņas celšana notiek tieši šajos drūmajos laikos…
Prieks, kas ļauj pildīt to tukšumu, kas tika izdedzināts, kad viss sāka brukt un jukt, prieks, kas ļauj priecēt citus un ļaut viņiem priecāties.
Meičuki, turamies, ļaujamies un nepadodamies, liekam viena otrai pasmaidīt grūtā brīdī!
Pildam savus sapņus un uzdrīkstamies tikt pie nesasniedzamā!
Ticam sev-noticam u piepildam…
1 komentārs
Labrīt 🙂 pirmā rindkopa izskatās, ka patiesībā ir monologs pašai ar sevi. saprotu ļoti labi, man arī uznāk tieši tādas pat sajūtas, kad esmu pārgurusi, iztukšota. tad dusmojos uz visu pasauli, ka mani nesaprot un pārmet, bet patiesībā es pati esmu tā, kas sev pārmet un nepieņem esošo. turamies gan 🙂