Dabā skaistums atkārtojas. Cilvēku Ikdienā?

Rudens nav vienkārši neregulējama dabas stihija. Tas pienāk katru gadu pēc vasaras un pirms ziemas. Šogad par šo skaisto oktobri rudenī varētu teikt – dabas dāvana, Dievs mūs lutina. Neviens neuztraucas par to, kas būs rīt. Protams, kā vienmēr ir daži neapmierinātie, kas atgādina par “tālo” globālo sasilšanu, par to, ka lauksaimniekiem atkal varētu rasties jaunas problēmas… Ir arī tādi, kuri nenogurdināmi visu laiku, neraugoties ne uz kādiem laika apstākļiem, runā par integrāciju, korupciju, terorisma draudiem, vētrām citos kontinentos…

Kurš priecājas par skaistajām koku lapām, kas, dažādajās rudens krāsās iekrāsotas, tik ilgi stāv kokos? Ne tikai tās dažas komposta kaudzes, kurās pēc nobiršanas kādai daļai lapu paredzēta nenovēršama nāve. Pašlaik par lapu krāšņumu skaļi nerunājot priecājas vairums cilvēku. Tie daži tūkstoši Siguldas apkaimes apmeklētāju, kas koku lapu skaistumu var vērot no augšas rudens saulē, tāds nieks vien ir. Šodien praktiski katram ir iespēja pacelt acis un skatīties, kā nokrāsojušies koki, kuri visu laiku tiecas uz augšu. Koki vienmēr tiecas augšup. Tas tikai tāds sīkums, ka pašlaik krāšņās lapas bargais vējš nopūtīs un tad tās vienkārši sapūs, radot jaunu mēslojumu nākamajiem gadiem. Liktenis beidzas līdzīgi gan tām lapām, kuras nonāk komposta kaudzē, gan tām, kuras paliek turpat, kur nokritušas. Pašlaik lapas ir izcili skaistas. Jāprot tikai to skaistumu saskatīt. Saskatīšanas spēja arī varbūt ir Dieva dāvana…

Dzejnieks Ojārs Vācietis rakstījis arī tā:

“Krīt pie kājām lapa tāda,
it kā mana paša dzīve
būtu – reizēm gluži sārta,
bet, ja skatās visu kopā,
tad ir pārsteidzoši raiba
visa,”.

Tie nav vienīgie dzejiskie vārdi, kas veltīti rudenim un koku lapām. Vai visiem jākļūst par dzejniekiem, lai runātu par zelta rudeni? Nē taču. Un vispār ikviens cilvēks savā būtībā ir dzejnieks. Tie atzītie dzejnieki prot atrast pareizos vārdus un sakārtot tos interesantā secībā. Savu prieku par labām lietām var izteikt arī klusējot. Vienkārši izteiksim to, jo ikdienā pietiek negāciju – jau pieminētās visiem kopējās un arī katram individuālās – viens ne tā paskatījās, cits nepateica gaidītos vārdus. Priecāsimies par skaistajām lapām. Visi zinām, ka tām nolemta nāve, bet pašlaik tās ir ļoti skaistas. Nedomāsim par nāvi tāpat, kā par to, ka jau rīt var uzsnigt sniegs.

Par koku lapām ne tikai rūpējušies, bet arī domājuši mūsu senči. To apliecina kaut vai daudzie ticējumi, kuros atspoguļojas arī vērojumi no gada gadā.

Daži no ticējumiem saistās ar cilvēka nāvi, kurai tāpat kā koku lapas, pakļauts ikviens. Piemēram – kad kokiem ilgi lapas stāv, tad to gadu maz mirst. Iznāk, ka šogad mazāk cilvēku mirs nekā citus gadus. Vai par to arī nav jāpriecājas? Šī gada zelta rudens lapu skaistums saistīts ar cilvēka miršanu biežumu. Priecāsimies par lapu skaistumu, reizē neapzinoties priecājoties par to, ka vairāk cilvēku ilgāk dzīvos.

Izrādās, šajā dzīvē viss ir saistīts. To var atzīt ar loģiskiem pamatojumiem un arī emocionāliem zibsnījumiem. Arī par to priecāsimies tāpat kā par skaistajām rudens lapām. Ārpusē kopējam priekam parādīsies lapu krāšņuma prieks. Ir taču vienalga, kas parādās, bet priecāsimies par to, ko redzam – krāsainās koku lapas, kuru daudzveidībā atklājas arī mūsu ikdiena. Ikdiena, kura nebūt nav tikai pelēka, kā to daži iedomājas. Ikdiena ir krāsaina. Tikai jāmāk to saskatīt. Tāpat kā zelta rudens lapu krāšņumu.