Visu laiku saku, ka no tās labās narkomānijas – rakstīšanas – mani neizsita pat tā autoavārija, kuru kaut kā esmu pārdzīvojusi, kaut tā izmainīja visu dzīvi. Nu gan jau vairākus mēnešus ar to rakstīšanu iet kā pa celmiem. Nav laika, jāklausās – nekod mani (ilgi domāju, līdz izdomāju, ka tas no mana – nekomandē mani), iešu kakāt ( iet jau arī, bet tā plati izplestām kājām, jo kaka jau turpat biksēs ir)…
Pieskatu to, kuru sauc par mazdēliņu, nu jau 3 gadus jaunu (pats saka – es neesmu vecs, tu gan esi).
Tas, ka viņš jāpieskata, laikam arī ir tās ķibeles ietekme – valsts dārziņā teikuši – ņemsim, kad būs trīs gadi, privātajā slimoja bieži, ar to izbraukāšanu uz dārziņu arī problēmas. Tā nu mēs tagad abi dzīvojam pa dienu. Nesauc viņš mani ne par kādu omi vai vecmāmiņu, bet par Gunitiņu. Man patīk, kaut nu neaizmirstu.
Vakaros ir problēmas, kaut arī cenšos “attālināties” no viņa, ik pa brīdim iejož paskatīties, ko daru, neaizmirsdams pateikt – mamma atļāva. Un tad skaļi noziņo – Gunitiņa neguļ, bet…
Grūti, grūti tām jaunajām sievietēm. Visos laikos viņas ir starp divām lietām – darbu un bērniem.
Es, cik nu varu, gribu palīdzēt. Kaut mani kaitina mūžīgais – mamma atļauj. Redzu, ka bērns ir kā Dievs – viss, ko saka, grib ir likums. Lai jau vakaros vecāki un bērns “izpriecājas”. Otrā dienā mēs abi labi sadzīvojam, tik tad, kad neviena cita nav.
Vēlāk būs problēmas? Var jau gadīties. Tikai mēs taču visi “augam”. Man jaunībā ar bija problēmas. Citas. Katram savas.
Pietrūkst man tās iespējas rakstīt. Pietrūkst mazdēliņa tad, kad esmu savās mājās. Tikai – viņš nav mans bērns, viņš ir manas meitas bērns. Es tikai palīdzu savai meitai.
