Cilvēks nav poga – neizslēgsi!

Kas notiek ar cilvēku uz viņu vērsta emocionāla uzbrukuma laikā? Tu noteikti zini, kā jūties un ko dari, kad pret tevi vēršas kāds no tuviniekiem, draugiem, kolēģiem vai svešiem cilvēkiem uz ielas, veikalā, sabiedriskajā transportā.Vairums cilvēku metas pretuzbrukumā, ko instinktīvi liek darīt mūsu dabiskā nepieciešamība pēc pašaizsardzības. Ne vienmēr tā patiešām ir nepieciešama, kas var novest pie sāpīgām un grūti šķetināmām konfliktsituācijām, kuras nu jau var pavadīt savstarpējas dziļas aizvainojuma jūtas.

Pēdējā laika konsultēšanas darba un pašas personīgā pieredze liek atbildēt uz jautājumu „Kas seko tālāk?” Ja kāds no klientiem atklāti dalās savā ierastajā rīcības modelī, atzīstot, ka brīdī, kad viņš tiek emocionāli apdraudēts, viņā „pamostas zvērs”, liekot stāties pretī pat daudz varenākam ienaidniekam, tad kāds cits uzbrucēju automātiski no savas dzīves izslēdz. Kas to liek darīt?

Bailes. Ir bail, ka emocionālais uzbrukums var atkārtoties, sajūta „es nespēju to izturēt”, sāpīgas atmiņas par bērnībā piedzīvoto vecāku konfliktu risināšanas modeli, utml. „Kā atcerējos viņas dusmās zvērojošās acis un izšņāktos pārmetumus, tā katrreiz iekšēji noskurinājos… Tādu pret sevi vērstu naidu nebiju jutusi kopš nežēlīgā skolas laika… Es tiešām vairs nevēlējos viņu sastapt…“, atzīst E. Izslēgšana patiešām ļauj nedomāt un nesaskarties ar atkārtotiem uzbrukumiem, bet līdz ar to tiek piedzīvots attiecību zaudējums un nešaubīga prognoze, ka „upuris” dzīvē atkal piesaistīs „pāridarītāju”, jo mācība nav apgūta. Kas tad īsti ir mācība, kuru šajā gadījumā jāsaņem?

Uzdevums: kā tu rīkojies, kad tev kāds emocionāli uzbrūk?

Risinājums: pieņemu uzbrucēja emocionālo izlādi, apstādinu to, ja tiek pārkāptas robežas, paužu savas sajūtas, piedāvāju vienoties par risinājumu un pieņemu lēmumu par turpmāko attiecībās.

Atrisinājums: esošas cieņpilnas vai noskaidrotas un izrunātas pabeigtas attiecības.

Pieredzē dalās E.: „Kad dzīvē atkārtoti saskāros ar situāciju, kad man emocionāli uzbrūk – kārtējā draudzene izgāza pār mani savu kompleksu radītus pārmetumus par to, ka man jau nu nevajadzētu sūdzēties, esmu pietiekami smuka, slaida, mīļa, utt., pie tam izdarīja to tik agresīvā veidā, ka es no pārsteiguma un bezpalīdzības sajūtas nespēju pār lūpām dabūt ne pušplēstu vārdu, vienīgais, ko gribējās no visas sirds – bēgt un vairs nekad šo cilvēku nesatikt! Paldies draugiem, kuri norādīja, ka šādas situācijas atkārtošanās nav nejaušība, ka man acīmredzot ar to jāiemācās tikt galā nevis bēgot, bet atrisinot konfliktu un pieņemot lēmumu, kas notiks tālāk ar attiecībām. Abas noskaidrojām, ko jūtam, kas liek rīkoties tieši tā, kā to darām, ko vēlamies viena no otras un kā rīkosimies turpmāk.” Tas ļāva no ieciklēšanās savā ego, kas ir dabiska cilvēka reakcija, pārnest uzmanību uz otra cilvēka vajadzībām, kuras viņš pauž nevis savlaicīgi izrunājoties, bet krājot dusmas sevī, lai galarezultātā tās eksplodētu pār visiem klātesošajiem.

Lai cik dramatiska izskatītos konfliktsituācija no malas vai pašiem tās dalībniekiem, svarīgi saprast

1) kāds ir dusmu cēlonis

2) dalībnieku jūtas un gaidas šajā situācijā

3) un iespējamais risinājums.

„Tas nebija viegli, bet es pateicu, ko jūtu un domāju, ka man ir ārkārtīgi bail no cilvēka, kurš uz mani kliedz, vienalga – mamma, draudzene vai priekšnieks. Jā, šīs bailes manī ir no bērnības, kad mamma visu panāca ar agresiju. Tā, savukārt, bija sāpīga atklāsme draudzenei, jo viņa konfliktus risināja tieši kliedzot. To, ka viņa var zaudēt sev patiesībā tuvu un svarīgu cilvēku, viņa apjauta tikai tad, kad dusmas jau bija izlādētas. Un tad bail kļuva viņai…” stāsta E. Dzīvē tam seko vainas apziņa par nesavaldību, sava rakstura un ierastā rīcības modeļa īpatnībām, tuvu cilvēku aizvainošanu, kam var sekot attiecību zaudējums. E. turpina: „Jā, aiz manis paliek daudz nepabeigtu attiecību, kurās esmu izvēlējusies aizbēgt un izolēt cilvēkus no savas dzīves, bet es priecājos, ka esmu pārtraukusi šo nebeidzamo riņķa danci. Atrisinot pēdējo šādu situāciju, ticu, ka turpmāk man tā vairs nebūs problēma. Domāju, ka spēšu pārvarēt bailes, palikt situācijā, kad kāds uz mani kliedz un to risināt. Ko darīt ar nepabeigtajām attiecībām, es vēl domāju, dzīve rādīs.“

„Tas nav normāli, ka jūs nesveicināties!” nesen dzirdēju izsakāmies savu paziņu par kādām nepabeigtām attiecībām. Nē, tas nav ne normāli, ne nenormāli. Šis nav termins, kuru varam lietot attiecībā uz dzīvu cilvēku dzīvām attiecībām. Bet veselīgi – jā, to gan. Lai tavas attiecības būtu veselīgas, vienalga – draudzīgas vai nu jau vairs nē, tās ir jāpabeidz.

Cik daudz nepabeigtu attiecību ir tavā kontā? Vai tu mēdz izslēgt cilvēkus no savas dzīves?

Elīna Neilande

„LABO DOMU PIETURA”