– Ceru, ceru, – kāds skaļi kliedza. Paskatījos apkārt, nav neviena. No tām dažām mašīnām, kas brauc pa Rīgas-Daugavpils šoseju kliedziens noteikti neskanēja, uz Skrīveriem arī neviena mašīna nepagriežas. Būs jāiet kājām, nav jau tālu. Cerīgais kliedziens ieskanējās atkal. Lejā vienīgi Kraukļakmens, pagriezos, noburkšķēju – aizveries. Gribēju turpināt ceļu, bet tas akmens – runāja ar mani: – Pagaidi, es tev pateikšu, kāpēc bļaustos, mēģināšu izstāstīt.
Pārsteigta apstājos – akmens runā? Tas taču vienkāršs, vecs, liels akmens. Andrejs Upīts to “Sūnu ciema zēnos” minējis, nekādas burvestības arī ar to nesaistās. Uz ko tas cer, mani gan interesēja.
– Nebrīnies tik ļoti. Tu tikai nevienam nesaki, uz ko es ceru.
– Neteikšu, neteikšu, – klusu murmināju, ja nu kāds izdzird, brīnīsies par mani, ar ko sarunājos.
– Man apnicis, ka tie suņi mani apčurā, – Kraukļakmens turpināja. – Nesen uzzināju, ka pašvaldības dome apstiprinājusi vietējās vidusskolas gada budžeta izdevumos 800 latus bērēm. Tad nu es ceru, ka kaut kas no tiem latiem tiks manai aizsardzībai no apčurātājiem. Pirms gada tā nauda bija uz pusi mazāka, tad jau pat necerēju. Bet tagad ceru un ticu. Ticībai taču jābūt.
– Ceri vien laimīgs. Budžeta veidotāji taču arī cer no bērēm gūt kādu peļņu. Guli tālāk, es iešu, nevienam neteikšu, esi drošs par to, – gāju savu ceļu tālāk.
Cerība mirst pēdējā…
Dalīties.
