Tas Ziemassvētku marketings ietekmējis arī mani. Bet ar piparkūkām jau padarbojos. It kā par agru. Bet es arī gaidu. Ziemassvētkus, protams, un to lielo Ziemassvētku brīnumu. Piparkūkas ar pirmajiem starpgadījumiem savu vietu ieņēmušas lielajā, seklajā stikla kristāla šķīvī. Pati vēl nevaru izdomāt – cept vai iztikt tikai ar pirktajām piparkūkām? Vēl jau laiks.
Kā gāja man ar tām pirmajām piparkūkām? Suņi apēda un es pati tā smējos. Tā smējos. Nemaz nezinu, vai klusajā Adventes laikā ir pieklājīgi tā darīt. Vēl jau Adventes svecītes jānodedzina. Man nāca tādi smiekli, gandrīz līdz asarām. Kas notika? Nekas. Bet varbūt…
Bija tā – izbēru piparkūkas šķīvī un gāju to nolikt skaistā, redzamā vietā. Tā, lai pa kluso arī kāds rūķītis tiek klāt. Pavisam netālu arī Adventes vainags. Rūķītis jau nav muļķis, pats sapratīs, ka tās ir vienkārši paņemamas piparkūkas. Tā prātuļoju, kamēr – bliukšs – visas piparkūkas pa gaisu, pašķīda kur nu kura iedomājās. Turpat kā gadījās, kā ne, abas sunes arī bija tuvumā. Man nemaz nebija jālasa piparkūkas kopā, tās gan jau veselas tika suņu vēderos. Smieklīgi bija ne jau tas, ka suņi rīšus rija piparkūkas, reiz viņas pat veselas tortes pārpalikumus bija notiesājušas. Beigu galā, tas viņām arī bija sava veida Ziemassvētku brīnums. Tikai kas piparkūkas no šķīvja izbārstīja uz visām pusēm?
Visdīvainākais ir tas, ka šoreiz nekādu loģisku paskaidrojumu nevaru sniegt. Laikam tās piparkūkas izšķaidīja Ziemassvētku brīnums. Nu kas tad cits? Es nekritu, ar rokām apkārt neplātījos, jo tajās bija ar piparkūkām pilns šķīvis, kurš vienā mirklī tapa tukšs.
Kas cits, ja ne Ziemassvētku brīnums izšķaidīja piparkūkas uz visām pusēm? Smējos kā bērnībā. Bet vai tagad gaidīt vēl kādu Ziemassvētku brīnumu? Nezinu. Ko tad es tagad dabūju? Neko. Brīnumu. Brīnums nav nekas reāls. Bet ja nu esmu apdalīta un brīnuma vairs nebūs? Ja jāiztiek ar to pašu? Vienu tukšumu saņēmu. Nekas taču nav pilns. Gaidīt citu neko. Arī tukšumu. Nezinu. Laiks vēl ir. Gaidīšu. Ja nu pēkšņi tas brīnums ir „pilns”?.
