Bērni

Viņu saplēstās drēbes pret viņu dvēseles dziļumiem. Pret visu to, ko viņi nav sajutuši, piedzīvojuši un dabūjuši. Es nezinu, vai man vairāk kauns vai žēlums, kad skatos ar kādu entuziasmu viņi skrien nest ķieģeļus, lai celtniecība skolas tualetēm varētu sākties pēc iespējas drīzāk. Protams, protams, tam visam pa vidu esmu es ar savu dīvaino ādas krāsu un bailes, kuras viņi lēnām pārvar, sniedzot man smagos sarkanos māla veidojumus. Godbijīgi pietupstas ceļos, sniedz uz priekšu savas vājās roķeles ar vairākiem kilogramiem svērtu smagumu. Es pateicos un lūdzu nepielūgt mani kā nez kādu dievu. Nesaprot, jāsāk mācīties būs bembu valoda. Un viņi visi- tik maziņi, tik trausli, lielākā daļa skolu nesasnieguši vai otrās klases skolnieki. Bet vecāki. Neieradušies. Attaisnojas ar vecumu un nespēku, smejas, kad madam Sandra kaunina viņus svešā valodā. Paris stundās sakrauts vairāk kā tūkstots ķieģeļu skolas laukumā un mēs varam piesēst nepabeigtā klasē, kur svelme pūš caur nepabeigtā jumta šķirbām. Viņi dzied mums dziesmas un uzdejo tie, kas nav sakautrējušies. Man gribētos viņiem nobērt konfekšu kalnus, krāsaino krītiņu laukumus un cukurvašu alejas. Graužu pirkstos un neļauju. Kas nabaga pīlēnus baros ziemā, kad es nomainīšu citu dzīves vietu?!