Pie visa vainīgi vecāki. 🙂 Tādi un līdzīgi secinājumi izskan nevienu reizi vien. Te bērnu par daudz noslogojuši, te atkal par maz, par daudz lutinājuši, par maz pievērsuši uzmanību, ļāvuši dzīvot savā vaļā, pārāk kontrolējuši, uzspieduši savu gribu, lēkājuši pēc bērna prāta, u.t.t. Nav jau viegli saprast, kāds modelis bērnu audzināšanā ir vispareizākais. Galu galā katrs to darām kā mākam, taustoties, zīlējot kafijas biezumos, mācoties no pieredzes un arī no paša bērna. Atliek vien sevi mierināt ar domu, ka vienā vai otrā situācijā esi izdarījis tik labi, cik labi tajā brīdi varēji izdarīt.
Vecāki uztiepjot bērniem savus nerealizētos sapņus. Ja manam dēlam šāda sapņa uztiepšana draud, tad tā noteikti ir dejošana. Tādēļ tieši dejošana ir viena no pirmajām brīvā laika pavadīšanas iespējām, ko esmu nolēmusi papētīt tuvāk.
Patlaban viņam dejošana saistās tikai ar mūzikas nodarbībām bērnudārzā, vai manu gorīšanos pa dzīvojamo istabu pie skaļas mūzikas. Tomēr atzīšos, ka pirmo reizi uz deju nodarbību kāda privātajā Rīgas bērnudārzā viņu aizrāvu jau knapi gadu vecu. Noķēru kreņķi. Saklausījos paziņu stāstus, ka viņu mazuļi apmeklē dejošanu, mūziku, ka pat dziedot, bet manējais tik tikko bija iemācījies staigāt un knapi varēja pateikt vārdu „mamma”. Vēl lielākas šausmas mani pārņēma, kad redzēju, ka kādas manas paziņas dēlam, kuram tikko palikuši 4 gadi, ir sastādīts diezgan pamatīgs dienas režīms, lai ik dienas, pēc bērnudārza, vēl paspētu uz futbola, riteņbraukšanas un karatē nodarbībām. Lai ko darītu sava bērna attīstības labā, steidzos meklēt savam gadus vecajam dēlam deju nodarbības, kas būtu draudzīgas manam naudas makam un darba režīmam. Atradu. Bijām uz vienu nodarbību. Centos panāk, lai viņš dara visu to pašu, ko pārējie bērneļi, lai koncentrējas uz darāmo, nevis krāmējas pa mantu kasti. Nodarbība bija svētīga. Biju noņēmusies šūmainu muguru un slapju pieri. Par laimi ar to man pietika, lai saprastu, ka viņš šādām nodarbībām ir par mazu, un, ka tajā vecumā vislabākā nodarbība viņam ir būt kopā ar mani, savu mammu.
Tā kā pati esmu apmeklējusi deju nodarbības deju studijā „StudioX1″, un vēl arvien tur jūtos kā gaidīts viesis, nolēmu palūkot, kas bērniem tiek piedāvāts šajā deju studijā. „StudioX1″ mani interesējošai vecuma grupai – četrgadniekiem ir iespējams apmeklēt baleta un Zumbatomic nodarbības. Par to, kas ir balets, man īpaši nav jāskaidro, bet to zvēru, ko sauc par Zumbatomic, gribu redzēt savām acīm. Tāda iespēja man ir, un kādā ceturtdienas pēcpusdienā es nokļūstu jautrā bērneļu kompānijā, kuru vecums svārstās no četriem līdz sešiem gadiem. Par laimi dejot man neviens neliek, un es drīkstu iekārtoties uz palodzes.
Par to, ka Zumbatomicam ir kāda saistība ar pēdējā laikā popularitāti guvušo zumbu, man bija skaidrs. Vēlāk noskaidroju, ka Zumbatomic ir unikāla zumbas programma, kas piemērota attiecīgā vecuma posma psiholoģijai un fizioloģijai. Lai arī tiek apgalvots, ka šo deju var dejot ikviens, man par to īpaša pārliecības nav, vismaz tik daudz, cik es to attiecinu uz savu personu. Tomēr nodarbības laikā, vērojot mazos ķiparus, mana pārliecība sašķobās. Mazie dejo tik veikli, brīvi un ar tik lielu dzīvesprieku, ka man liekas – es ar tā varētu. Lai arī nodarbības tiek piedāvātas no 4 gadu vecuma, man rodas pārliecība, ka mans bez pusgada četrgadnieks veiksmīgi varētu piedalīties nodarbībā. Liela nozīme, protams, ir skolotājai, kas ar rotaļām, asociāciju spēlēm spēj no mazajiem dabūt laukā visas nepieciešamās kustības. Vēl vairāk, dažas no skolotājas piedāvātajām it kā spēlēm, mazajiem liek improvizēt un radīt savu horeogrāfiju, tādā veidā ļaujot parādīt savu radošumu. Kā iemirdzas acis ikvienam, kas uz īsu brīdi ir kļuvis par skolotāju un māca paša izdomātu kustību pārējiem! Taču vislielākais pārsteigums man ir tad, kad mazie paši, skolotājai priekšā neko nerādot, bez liekas aizķeršanās nodejo veselu dejas fragmentu. Stunda, raugoties, ar kādu aizrautību mazie dejotāji izpilda gan jaunās, gan jau zināmās, kustības, kā improvizē un izdomā jaunus soļus, paiet ļoti ātri. Nodarbība beidzas ar stiepšanās vingrinājumiem, kas arī tiek ļoti apzinīgi izpildīti. Pa šo laiku esmu uzzinājusi, ka arī šajā vecuma grupā iecienīts ir „Ganganam Style”, un ka pie šis mūzikas var dejot arī zumbu. Esmu sapratusi, ka šādu nodarbību apmeklēšana attīstīta gan bērna ritma izjūtu, gan radošumu, gan ļauj attīstīties fiziski, jo dejojot zumbu, muskuļiem ir ko turēt. Paralēli tiek trenēta koncentrēšanās spēja, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski un sevišķi svarīgas vēlāk, uzsākot skolas gaitas. Tāpat tiek attīstīta spēja darboties kopā, vienā ritmā ar pārējiem grupas biedriem.
Noklausoties manu sajūsmu par to, cik nodarbība, manuprāt, bijusi labi organizēta, un ar kādu aizrautību mazie dejojuši, administratore man piedāvāt tūlīt pat iemēģināt kāju pieaugušo zumbas nodarbībā. Lai arī izklausās ļoti kārdinoši, šoreiz atsakos, bet piesakos nākamajā reizē doties pavērot mazos baletdejotājus. Var jau būt, ka šis nodarbības vairāk domātas meitenēm, es tomēr nevaru būt simprocentīgi pārliecināta, ka neaudzinu nākamo Māri Liepu. 🙂
