Vārda dienu svin: Ernestīne, Ingmārs, Akvelīna

bemba cilts festivāls

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Rīts pārklāts ar aukstuma kārtu, piespiež drēbju kārtā un pūš cauri. No kolēģiem uzzinājuši, ka bembu cilts karnevāls ir tikai 40km attālumā, mēs nolemjam doties vieni paši par spīti, ka neviens no pazīstamajiem nav ieinteresēts šajā lielajā pasākumā. Ir septiņi no rīta, kad pilsēta šajā svētdienas rītā liekas kā izslaucīta. Maizes pārdevēji norāda mūsu ceļa mērķim pretēju virzienu, strīdoties, vai tas ir 100km attālumā. Turpmākās 3 stundas mēs mēģinām meklēt gan sabiedrisko transportu, gan privātās mašīnas, kas par saprātīgu cenu nogādātu īstajā ciemā. Variācijas mainās plašās amplitūdās (un šī nav pirmā reize, kad attālumu variācijas mistiskās variācijās no zambiešu mutes)- no 15 līdz 100km, no brauciena mazāk par stundu līdz divām stundām, bet karnevāla ilgums sākot no vienas līdz četrām dienām. Cenas- no 25 000 līdz 300 000. Pievienojamies dažu tādu pašu ceļotāju pulciņam un, kad liekas, ka tūlīt jāceļas un jādodas mājās- uzrodas vaļējs kravas auto, kas par nieka 10 000 gatavi mūs nogādāt tieši līdz kārotajam punktam. Kā izrādās, ceļš ilga tieši 2h, kad ar max 40km ātrumu tika pievarēti 80km. Pamatīgi sakratīti, saspiesti un samocīti mēs ierodamies milzu lauka vidū. Kā izrādās, viss beidzies. Palikušas vien pāris ciltis, kas gaida savu uzstāšanos priekš Zambijas nacionālā televīzijas kanāla. Un neviena cita baltā. Mēs kā divi zvirbuļi nezinām, kur likties. 80km no tuvākās pilsētas, Zambijas nekurienē, bez transporta un pēc pāris stundām tuvojošos nakti. Mūsu transporta „draugi”, labi saprazdami mūsu bezizeju, pieprasa piecreiz lielāku summu. <br />
Mēs paliekam, pēc jaunu puišu uzaicinājuma pievienoties viņu dejotāju un dziedātāju pulkam. Viņu solījums pēc transporta nodrošināšanas izklausās pietiekami pārliecinoši, lai paliktu un baudītu Āfrikas ritma vibrācijas. Kā jau nopratām mēs esam visu nokavējuši, jo lielā ceremonija notikusi vakar. Šis ir bembu karnevāls, par godu bembu ciltij, kas senu laiku atpakaļ iekarojusi savu vietu Ziemeļu provincē. Laiku atpakaļ bembas cilts uz Zambiju atnāca no Angolas, kuras zemē ieraudzīja krokodilu, tāpēc bembas cilts tiek dēvēta par krokodilu cilti. Vieta, kur notiek karnevāls ir galvenās cīņas vieta un vēl joprojām saglabājušies aizsarg grāvji, ko izmantoja kā aizsegu kaujā. Turpat netālu ir tā saucamā paramount šefa pils, kā paši zambieši to dēvē- karaļa pils. Un būtu nevietā salīdzināt „pils” vārda nozīmi eiropieša izpratnē. Lai arī Zambijai ir savs parlaments un tā galva prezidents, jāņem vērā tās stiprās tradīcijas, kas ciema šefu hierarhijas ir spēcīgākas par to. Un paramaount šefs ir visu šefu šefs. Zambijas, Mozambikas, Zimbabves prezidentu ierašanos mēs nokavējām, tāpat arī dzīvos krokodilus un Kongo, Tanzānijas cilšu uzstāšanos. Tāpat kā lielo uzstāšanos. Toties, toties. Kā izrādās ar izlemšanu palikt, viss tikai sākās. <br />
Runādamies ar blakus sēdošo puisi par tradīcijām un karnevāla nozīmi, viņš neviļus ieminas. „Jūs gribas satikt šefu?! Paramount šefu?!” Mēs saskatāmies un izspurdzam pa smieklam. Bet viņš nopietnā balsī turpina mūs pārliecināt. „Jūs gribat satikt manu tēvu?!” Smiekli nebeidzas un mēs nespējam noticēt, ka viens puisis mums grib iegalvot, ka ir princis. Tomēr izlemjam sekot. Pa ceļam tiekam iepazīstināti ar protokolu, iepazīstinām šelterā dzeram vietējo alu Zambijas galvenās televīzijas šefu un apsardzes pavadīti ievesti mājas viesistabā, kur uz krēsla visā savā godībā sēž cienījama vecuma vīrietis. Notupstamies ceļos un trīs reizes godbijībā saklaudzinām plaukstas. Turpat arī princa mamma, vismaz divreiz jaunāka par pašu karali. Kā izrādās, galvenajam šefam ir 80 gadu, tikai viena sieva un septiņi bērni. Mēs iepazināmies un tikām pārsteigti ar neatkārtojamu viesmīlību no vecākā dēla, 25 gadus vecā princa, kas savā atbildībā un tēvišķībā likās kaut kas neticams salīdzinot Zambijas vīriešu vidus slāni. Augstos šefus un viņu ģimenes locekļus var atpazīt pēc vienas pazīšanās zīmes- ziloņa ilkņu rokassprādzēm, kas liecina ne tikai par statusu un tradīciju pārmantošanu, bet arī par bagātību. Pēc nesaprastā pārsteiguma, mēs tiekam ierauti dejotāju pulkā, ap gurniem tiem apsieta cetanga un gurna kustības bungu un spēcīgo balsu pavadībā ieslīd vienotības vilnī. Un pāris minūtēs nopelnu savu pirmo naudu- kas tiek pasniegta dejotājiem, ja patīk tā uzstāšanās. Princis smaida un saka- „vismaz pateikšu tēvam, ka jūs esiet labi dejotāji.”<br />
Pēc vairākām stundām, pavadītām, runājoties ar žurnālistiem, princi un vērojot priekšnesumus, mēs esam gatavi doties mājās. 80gadu Landcruisera piekabē mēs tiekam iespiesti ar 30deju grupas locekļiem un viņu 3 dienu mantību, segām, bungām, traukiem un kastroļiem. Saule riet un viņi vienā balsī dzied ar afrikāņu spēku. Liekas, ka nekas nevar būt labāks, kad pāris kilometru pirms pils mēs ieraugam karaļa Landcruiseru apgāztu augšpēdus. Par laimi karalis bija izlēmis pagaidīt pirms braukt mājās, 140km ātrums uz bedrainā ceļa un sadzēries šoferis izklausās pietiekami nāvējoši. Neviens necieta, izņemot šoferi, kas vietējā slimnīcā bļāva no sāpēm dēļ salauztās kājas un citām traumām. Dziesmas aptrūkās, iestājās nospiedošs klusums un apjausma par draudošo nenotikušo. Nonākuši karaļa mājvietā mēs tiekam nogādāti pagalmā, lai noskaidrotu turpmāko rīcību. Satumsis kā ellē, odi kā negudri, sajutuši manu neapsegto kāju garšu, kož. Princis pasniedz catengu, lai nosegtu kājas un tiek paziņots, ka dēļ notikuma un lielā stresa, princis nav spējīgs vest mūs pa tumsu mājās. Tiek piedāvātas naktsmājas, bet mūsu izmisums sāk pieaugt. Zinot to, ka 8 no rīta mums jau jābūt uz lauka un stingros projekta noteikumus… Visam pa virsu- mūsu vienīgā telefona kredīts beidzies un zona praktiski neiespējama, piedevām tikai mūsu mājas biedrene zina, kurp devāmies. Stundas pavadām runājoties ar pārējiem karalistes pārstāvjiem, iepazīstoties ar viņu brālēnu- Lusakas DJ un spēlējoties ar princa mazo bosīgo atvasi. Viena no princesēm (mana vecuma) iegrābjas manos matos un nebeidz slavēt, ka dikti mīksti. Tiekam apkalpoti paši kā karaļi, speciāli nestas augļu sulas un taisīti atsevišķi makaroni ar vistu. Tikai tajā mirklī saprotu, ka neesmu ēdusi neko šajā dienā. <br />
Risinājums tiek atrasts- šefs princa lūgumu jautā atbraukušajiem policistiem, kas izsaukti notikuma vietā no tuvākās pilsētas. <br />
Ir 23 naktī, auksts kā vēlā rudenī, mugurā šorti un vienīgais siltuma devējs- kapucjaka. Un kāds brīnums, arī policijas mašīna viens vienīgs džips ar vaļēju piekabi izrādās un policisti nekādu drošību neizdvesa. Tiklīdz prom no pils, tā uzreiz tiekam iepazīstināti ar to, ka šitas nu esot drausmīgais pakalpojums, jo redz, viņu postenis ir tuvākajā ciemā, bet mūsu pilsēta no tās 30km attālumā. Šo visu stāstīdams viņš spēlējas ar metru garu ieroci un neprotami rāda, ka īsti skaidrā prātā nav. Kā izrādās, brīnišķīgais vīrietis ir mūsu šoferis. Zvaigznes pār debess jumu, nepārredzama nakts, nežēlīgi auksts. Es iespiesta starp aizmugures logu, sēžu uz riepas ar policistu starp kājām un pieliektu galvu, lai spēcīgais vējš no 90km braukšanas nesatriec mani, rokas iekrampējusi ledainajā sānu barjeras dzelzī. Mēs- starp astoņiem bruņotiem, iereibušiem un korumpētiem policistiem traucamies nekurienē, bez nevienas ceļa mājas un gaismas stara. Ceļa pusē mašīna apstājas, viens no policistiem izkāpj laukā un saka-„Cik jums ir naudas?!” Viņš mēģina iegalvot, ka vairāk nav bendzīna un vedīs tikai līdz pilsētai, ja samaksāsim 100 000 kvachas. Skaidrojums, ka mums tādas naudas nav un bezsakarīga liekas prasība maksāt, kad labi saskatāms, ka benzīna vēl pus bākas. Lieks ir mūsu skaidrojums, ka mēs nepazīstam vietu, kur viņi grib mūs vest, ka ir nakts un naudas hotelim nepietiek, ka mēs nevaram atļauties. Es grābju pēc pēdējā salmiņa un minu šefa vārdu un viņu solījumu. Un vēl izmisīgāka liekas doma par nakti, aukstumu un pilnīgu nekurieni un viņiem- bruņotiem policistiem. Viņš dusmās aizcērt durvis un piecpadsmit minūšu lidojumā mēs nonākam mūsu pilsētā. Nevēloties pavadīt mašīnā ne minūti, pirms policisti nav pārdomājuši, mēs izlecam no mašīnas un ceļu mērojam kājām, kaut ellīgi tumšs un pat vispazīstamākie ceļi liek šaubīties par atrašanās vietu. Tieši ap pusnakti mēs svētlaimīgi atveram mājas durvis, lai uzzinātu, ka mājas biedrene noraizējusies zvanījusi projekta līderim, kurš tālāk policijai un pats smieklīgākais- tā paša iecirkņa darbiniekiem. Ko lai saka, meklēti mēs netikām, jo tajā naktī bija, kas svarīgāks par divu balto pazušanu tumšā bušā. <br />

Dalīties.

Atstāt Ziņu