Vārda dienu svin: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Bailes pazaudēt… ko?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šodien mātei teicu vienkārši- šķiries! Un iedomājos tādu iekšēji klusu, mērķtiecīgu savas dzīves izmaiņu formēšanu (beidzot). Taču viņa vēl karo, gan ar sevi, gan ar vīrieti, ar kuru nodzīvoti 30 gadi, izaudzēti 3 bērni. Viņa šai “darīšanai” jau cik gadus lieto vajadzības izteiksmi, taču viņa joprojām tam pati nav noticējusi. Lai gan skaidrais saprāts un argumenti ir par, sirds, kas tomēr ir galvenā lēmēja- pret. Nu vairs nav stāsts par bērniem, bet viņu pašu attieksmei vienam pret otru.

Dalīties.

8 komentāru

  1. franciska on

    Berni doma ka matei vairs nekadu intimo velmju nav,bet domaju ka viniem labas dienas viss notiek,kuram vel bus vajadziga sieviete gados,vai kads vispar vina ieraudzis sievieti,tas ir vinas virietis,vins vinu pazist….Tas ir sevi aprkt,var jau veltit sevi berniem majas solim ,bet vai berni saprot ka ta ir lena mirsana ka sievietei,bezceriba…

  2. Nu ko lai saka- pieradums..bailes no nezinama tomer lielakas neka nepatika pret esoso kartibu, Ka saka- labaks tas velns, ko pazist..

  3. Līga Ozoliņa on

    Tieši šovakar jaunākajā "Unā" nedaudz citā kontekstā izlasīju domu, kas manuprāt ļoti labi atbilst arī šai situācijai:<br>"Mums katrai ir sava komforta zona, kurā jūtamies labi vai esam ar to saradušas. Līdzībās runājot, ģimenē var būt ne visai labas attiecības starp sievu un vīru, iespējams, pat necienīgas, bet tu šo situāciju pārvaldi, esi samierinājusies. Tur ārpusē – ārpus komforta zonas – ir dažādi izaicinājumi, prasmes, jauns darbs. Varbūt cits, tavas mīlestības cienīgs vīrietis. Kad peldam prom no savas peļķes dziļākos ūdeņos, sajūtam iekšējo negribēšanu, atrodam iemeslu nedoties prom no siltās migas."<br>Pēc definīcijas tā ir gļēvulība, bailes aiziet, taču ticu, ka katram ir savs mērs, savs kauss, ko tas ir gatavs piepildīt, lai pieņemtu izšķirošu lēmumu un AIZIETU!

  4. …un ja nu tā ir cilvēka dzīves jēga, tā dzīvot? Ja viņai nav citu aicinājumu, ideju, hobiju? Ja gaušanās un sevis mocīšana šajās attiecībās ir vienīgais, kas piepilda ikdienu? Palīdziet savai mammītei, vediet tautās, dāviniet dekupāžas pulciņu apmeklējumus, vizītes pie astrologa, deju kursus un teātra biļetes…parādiet, ka ir cita pasaule. mans bērns man parādīja un paldies viņai par to. Dažreiz vakaros ir skumji, bet toties ir miers dvēselē…..un nav baiļu. Ir pārliecība.

  5. Nu lai jau cilvēks iziet savu karmisko ceļu, lai cik ērkšķains tas nebūtu, taču nevajag tad vismaz to visu attaisnot ar "bērni nesapratīs", "bērni vēl maziņi". Nevajag tad uzlikt uz bērniem to slogu, it kā viņi būtu vainīgi, ka mamma un tētis nespēj izšķirties un dzīvot katrs laimīgs savu dzīvi!

  6. varbūt bailes, ka viena netiks galā… divatā vienmēr liekas, ka ir drošāk. vismaz tā ir ar mani. mokos attiecībās, kurās vairs pat nedomāju, ka pastāv mīlestība no manas puses. un ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar blakus cilvēku. ienīstu viņu, kaunos par viņu, bet iekšēji ceru uz kaut kādu brīnumu, meklēju muļķīgus attaisnojumus, jo baidos, ka savos 28 gados visi normāli vīrieši ir jau aizņemti. <br>traki, ja dzīvē nespēj spert soli uz priekšu!

Atstāt Ziņu