Vārda dienu svin: Andrievs, Andrejs, Andris

Ar novecošanu nav jāsadzīvo – ir jādzīvo!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ērnībā šķiet vilinoši kļūt vecākai, jo par pieaugušā dzīvi tiek radīts pozitīvs priekšstats – kad izaugsi, tu būsi liela, gudra, skaista, varēsi darīt, ko pati gribēsi, tev būs daudz naudas, draugu un tu būsi laimīga. Tādēļ tik ļoti gaidām šo pieaugšanas brīdi. Bet, kad šis laiks pienāk, nereti piedzīvojam vilšanos. Viss, par ko mums stāstīja un par ko sapņojām bērnībā, gluži no gaisa nekrīt, turklāt visam labajam klāt nāk arī lielāka atbildība, ikdienišķas problēmas un pienākumi, attiecību pieredze. Redzot, cik strauji aiziet laiks, dzimšanas dienas gribas svinēt arvien retāk un kūkai svecītes vairs nav obligāta prasība, bet uz mēles gala arvien biežāk ir frāze “kļūstu veca”. Pašām pat nezinot, kāpēc, bet par to domājot kļūst šķērmi, jo ar novecošanu un vecumdienām saistās ārkārtīgi daudz negatīvu stereotipu.

Protams, bailes no novecošanas nav radušās tikai pēdējos gadsimtos, tās ir pastāvējušas arī senatnē, vienīgā atšķirība, ka mūsdienās satraukums sāk rasties pārlieku agri, lai gan dzīvojam ilgāk un veselīgāk, nekā visas iepriekšējās paaudzes. Vidējais vecums, kad sievietes sāk uztraukties par novecošanu ir 29 gadi. Līdz ar to jaunie 60 gadi ir 40, un jaunie 40 ir jau 25 gados. Tāpēc sanāk, ka lielāko dzīves daļu pavadām satraucoties par neizbēgamo – novecošanu. Problēma ir nespējā pieņemt faktu, ka novecošana nenotiek ar mums tikai dzīves otrajā pusē – tas ir process visa mūža garumā. Mēs sākam novecot brīdī, kad piedzimstam. Var pat teikt, ka novecot ir sinonīms vārdam dzīvot. Noliegt novecošanu ir tas pats, kas noliegt dzīvošanu, bet to taču mēs nevēlamies!

Sievietēm šķiet, ka viņas kļūst “neredzamas” 45-46 gadu vecumā
Vizuālajam tēlam vienmēr ir bijusi liela nozīme vecuma noteikšanā, jo īpaši sievietēm, kuras biežāk tiek vērtētas pēc tā, cik jaunas izskatās. Neapzināti pastāv uzskats, ja sieviete zaudē savu jaunību, viņa tiek “aizmirsta”. Sievietēm sāk šķist, ka viņas paliek “neredzamas” un viņās vairāk neieklausās ap 45-46 gadu vecumu. Labākais kompliments sievietei pēc 30 gadiem ir – tu izskaties labāk par saviem gadiem! Tas vien liecina, cik būtisku lomu mūsu apziņā ieņem ārējais izskats.

Nenoliedzami, ietekmi rada reklāmas, jo īpaši skaistumkopšanas industrijā. Mēs tiekam bombardētas ar reklāmām, kurās skolas vecuma meitenes prezentē dažādus produktus. Lielu ietekmi rada arī tas, ka šajā industrijā pārsvarā mērķauditoriju iedala vecuma grupās nevis, piemēram, pēc ādas tipiem. Anti-age jeb pretnovecošanas produkti pat tiek iedalīti “nobriedušai ādai”, kā arī “pirmajām novecošanas pazīmēm”, kas paredzēti, lai novērstu pirmās novecošanas pazīmes, pirmās grumbiņas jau no 25 gadu vecuma. Vai tiešām sievietei savā “ziedēšanas” vecumā būtu jāuztraucas par grumbām, tā vietā, lai ik dienas priecātos par sevi un savu izskatu?

Nomelnojam vecumdienas, idealizējot jaunību
Šķirtne starp “vecie” un “jaunie” tiek veidota uz maldiem, ja ne pat meliem, sakot, ka tikai jauniem cilvēkiem ir perfekta āda, spīdīgi mati, regulārs sekss, neizsīkstoša enerģija un viņi nekad nejūtas vientuļi. Mēs nomelnojam vecumdienas, idealizējot jaunību, tomēr ne viens, ne otrs neatbilst patiesībai. Zinām taču pēc pieredzes, ka nejutāmies vienmēr laimīgas, aktīvas un skaistas, kad mums bija 20 gadi. Domāšana un dzīves apstākļi ir mainīgi jebkurā dzīves posmā – gan jaunībā, gan vecumdienās. Tad kas mums liek domāt, ka 40, 50 vai 60 gados “viss būs ļoti slikti”?

Tik daudzi cilvēki tikai šādā vecumā saprot, ko īsti vēlas un sāk darīt lietas, kas patiesi patīk un aizrauj. Tas, kas tiek noklusēts ir ieguvumi no novecošanas. Lielākā daļa vecu cilvēku apgalvo, ka viņi vecumdienās daudz mazāk uztraucas par to, ko apkārtējie par viņiem domā. Līdz ar to vairāk kā visas dzīves garumā, viņi atļaujas būt tādi, kādi ir patiesībā. Daudzi iemācās dzīvot pilnvērtīgāk, vairāk novērtējot un izmantojot dzīves sniegtās iespējas. Cilvēks var sevi uzturēt modru jebkurā vecumā – varam iet mācīties, attīstīties līdz pēdējam elpas vilcienam.

Pieņemot novecošanas procesu, nevis nemitīgi ar to cīnoties, mēs radām sev lielāku pašvērtējumu, spēju sevi izprast, kas piešķir dzīvei pavisam citu, daudz nozīmīgāku jēgu. Sabiedrība mums iemācījusi neredzēt vecumdienu gudrību un pieredzi, bet tikai vājumu un to neglīto pusi, lai gan īstenībā kļūstam laimīgāki līdz ar gadiem, jo kļūstot vecāki, mēs vairāk koncentrējamies uz pozitīviem notikumiem. Tādēļ tā vietā, lai pārdzīvot par katru jaunu nosirmojošu matu, mums vajadzētu iemācīties svinēt vecumu!

Mēs baidāmies no pirmajām vecuma tuvošanās pazīmēm tā, it kā tā būtu pirmā nagla mūsu zārkā. Bet arī vecumdienās mēs varam dzīvot aktīvi, nodarboties ar sportu, izbaudīt seksu, mēs nezaudējam sajūtas, lai atkal iemīlētos. Nav jādomā, ka līdz ar vecuma tuvošanos ir jābeidz nodarboties ar tām lietām, kas vienmēr sagājušas prieku. Esot vecākiem, būtiskākais, kas var mainīt vērtību, ir uzskats par to, kas ir laime. Viss pārējais ir atkarīgs no mums pašām!

 

Lai pārliecinātos, vai tiešām jau pēc 30 gadiem sievietes īpaši sāk satraukties par novecošanu, sarunājāmies ar trim skaistām un aktīvām Latvijas sabiedrībā zināmām dāmām – mākslinieci Ievu Bondari, iluzionisti Daci Pecolli un uzņēmēju Mariku Ģederti. Jautājām viņām, vai arī viņas mēdz satraukties par novecošanu un vai ir kādi mazie noslēpumi, kā vieglāk pieņemt šo faktu.           

Ieva Bondare: ar katru gadu patīku sev vēl labāk nekā jaunībā   

   

– Vai bieži mēdzat aizdomāties par vecumu, novecošanu? Vai esat pieņēmusi šo dzīves procesu?
Es ar apbrīnu vēroju vecus cilvēkus. Man viņi šķiet ļoti skaisti un dzīves gudri. Nevērtēju un neiedalu cilvēkus pēc viņu vecuma, līdz ar to arī novecošanas faktu esmu pieņēmusi un uztveru normāli. Godīgi sakot, ar katru gadu patīku sev daudz labāk nekā jaunībā. Viennozīmīgi esmu pret kosmētiskām procedūrām, ķirurģiskām iejaukšanām tikai skaistumkopšanas nolūkā. Man nedaudz žēl tās sievietes, kas ar to aizraujas, jo šīs dažādās skaistumkopšanas manipulācijas ir ieviestas salīdzinoši nesen, un vēl nav izpētītas to iedarbību sekas pēc 20 un vairāk gadiem, turklāt tās mēdz radīt arī atkarību. Svarīgi apzināties, ka, lai arī tu kā sieviete mainīsies līdz ar gadiem, savai ģimenei vienmēr būs visskaistākā tik un tā. Man šķiet svarīgi saglabāt savu individuālo skaistumu, jo tik daudzas sievietes paliek līdzīgas viena otrai pēc skaistuma procedūrām. Priecājos par tiem cilvēkiem, kuri māk skaisti novecot, kuriem nezūd dzīvesprieks. Ļoti patīk redzēt laimīgas, vecas kundzītes, ar grumbām sejā.  No viņām staro īsts dzīves smeķis, dzīves gudrība.

Priecājos par tiem cilvēkiem,
kuri māk skaisti novecot,
kuriem nezūd dzīvesprieks. 
Ļoti patīk redzēt laimīgas,
vecas kundzītes, ar grumbām sejā.  
No viņām staro īsts dzīves smeķis,
dzīves gudrība.

– Varbūt ir bijis kāds dzīves posms, kurā to pārdzīvojāt vai par to domājāt vairāk?
Jaunībā, 16-18 gados, likās 40 gadi ir daudz. Kad pienāca tie 40 – tik daudz vairs nelikās un nekas traks nenotika. Tāpēc domāju, ka skaisti ir priecāties par katru vecumu, ko piedzīvojam. Acis vienmēr mirdzēs, ja sirdī jutīsies jauns. Tā kā arī es sirdī jūtos jaunāka, tad par novecošanu īpaši nesatraucos. Turklāt fotogrāfijās sev patīku labāk tagad nekā pirms 10-20 gadiem. Der atcerēties teicienu “Viss ir tikai mūsu galvā!”. Traki, ja par novecošanu sāk uztraukties jau jaunībā un sāk lietot krēmus pret novecošanu, vai pat veic kādas skaistumkopšanas manipulācijas. Ja vēlas, ko tādu uzsākt darīt, vajadzētu pēc iespēja vēlāk, lai āda nepierod pārāk agri, citādāk tā prasīs uzlabojumus regulāri.

– Kādas ir sievietes izpausmes, kas nodod, ka viņa satraucas un pārdzīvo par novecošanu?
Manuprāt, tas vairāk atkarīgs no ģimenes dzīves veida, no apkārtējiem cilvēkiem. Ja tuvākie cilvēki ikdienu sievietei saka viņas izskatam vai vecumam neglaimojošas lietas, tad tikai loģiski, ka pēc kāda laika viņa par sevi sāks tā domāt.
Pāris gadus atpakaļ ļoti spilgti izcēlās tas, kā daudzas sievietes sev pieaudzēja mākslīgos nagus, matus, skropstas, likās, ka viss ir mākslīgs un pieaudzēts, un aiz visa tā patiesā sieviete pazuda. Esmu tiešām kategoriski pret skaistumkopšanas manipulācijām. Man pašai pat nekad nav bijis kosmetologs, savu izskatu iegūstu no veselīga ēdiena, pozitīvas ikdienas un ģimenes atbalsta. Pieļauju, ka es kā māksliniece skaistumu vērtēju mazliet citādāk. Man liekas skaisti, ka katrs esam atšķirīgs, katram ir sava grumba sejā.

– Kādi būtu Jūsu ieteikumi citām sievietēm, lai viņas vieglāk pieņemtu novecošanas faktu?
Pats svarīgākais – ir jāpriecājas, ka esi dzīvs! Vienmēr vajag svinēt un priecāties par savu dzimšanas dienu, ka tāda vispār ir gadu no gada, jo diemžēl ne visi to piedzīvo.
Esi daudz ārā, svaigā gaisā. Mīli sauli. Vairo sevī pozitīvu domāšanu. Nedomā tik daudz par materiālām vērtībā, bet vairāk par garīgām. Priecājies par to vien, ka ir ģimene, rokas un kājas. Ja apkārtējie mīlēs, tad pati jutīsies labi.
Bet vispārīgi domāju, ka jāizceļ vairāk vecie cilvēki, jo šobrīd sabiedrībā ir pārspīlēts jaunības kults. Uz žurnālu vākiem ir tikai jauni cilvēki pārsvarā. Tādēļ notiek dzīšanās pakaļ jaunībai. Skaistums ir dažādībā! Ikdienā vajag censties runāt un domāt vairāk par citām vērtībām un nebūs vēlme sevi mainīt, bet gan attīstīt citas intereses.

 

Marika Ģederte: ir sevi jāmīl un ir par sevi jārūpējas

– Vai bieži mēdzat aizdomāties par vecumu, novecošanu? Vai esat pieņēmusi šo dzīves procesu?
Protams, ka arī es aizvien biežāk aizdomājos par novecošanu. Savas pirmās, nopietnās krunciņas pamanīju spogulī 30 gados, gadu pēc bērna piedzimšanas un, iespējams, pēc negulētām naktīm. Saķēru galvu un likās, ka tās vienā dienā parādījās. Bet organisms kādu laiku var mocīties un tad, ka “tam” pietiek, tas viss tomēr atspoguļojas sejā un acīs. Sākumā bija šoks, jo man nepatika tas, ko redzēju. Jāsaka, ka tagad esmu sevi pieņēmusi kāda esmu un vairāk uztraucos par liekiem kilogramiem nekā krunciņām.

– Kādas ir sievietes izpausmes, kas nodod, ka viņa satraucas un pārdzīvo par novecošanu? 
Mani ikdienā satrauc citas lietas vairāk nekā novecošana. Ikdienā savu ādu rūpīgi kopju, mitrinu to, dzeru ūdeni, eju uz procedūrām. Tas, protams, mani nepadarīs nemirstīgu, bet savos gados domāju, ka izskatos labi. Un jūtos arī labi un pārliecinoši. Domāju, ka tas viss ir galvā un atkarīgs arī no tā, kā tuvākie pret to izturas. Pieļauju, ka, ja man katru dienu kāds teiktu, cik es slikti izskatos, patiešām sāktu tam ticēt un tā justies. Cilvēks, kurš jūtas nenovērtēts un ar zemu pašapziņu, pilnīgi noteikti “rūgst” un ir neapmierināts ar visu pasauli un ciest nevar tos, kuri izskatās labāk par viņu.

– Kādi būtu Jūsu ieteikumi citām sievietēm, lai vieglāk pieņemt novecošanas faktu?
Man nav īsti receptes, kā ar sevi strādāt, pieļauju, ka katram tas ir individuāli. Domāju, ka pilnīgi visi par to pārdzīvo, cits to izrāda vairāk vai mazāk. Ja esi pašpietiekams, diez vai šādi pārdzīvojumi ir tik būtiski. Ir sevi jāmīl, arī āda noveco un tā ir jākopj kā zieds, kuram ir vajadzīgs ūdens, kopšana, saule un siltums.

 

Dace Pecolli: ja gars nenoveco, rumpis iet līdzi

– Vai bieži mēdzat aizdomāties par vecumu, novecošanu? Vai esat pieņēmusi šo dzīves procesu?
Tā kā man ir interesanta profesija, daudz apgrozos festivālos un dažādos pasākumos, kur satieku daudz vecākus cilvēkus, kas dara to, kas patīk un viņi visi ir dzīvespriecīgi. No tā secinu, ka, ja gars nenoveco, tad rumpis iet līdzi. Kā joga saka “Cilvēks ir tik vecs, cik lokans ir viņa mugurkauls”. Tādēļ sevi jālutina un nemitīgi jāpilnveido. Ja sevī ieklausās, tad vecuma tuvošanās nav kā pārsteigums. Tāpat kā ar bērniem – ikdienā tos redzot, uzklausot, pieņemot, nepārsteidz, ka viņi pieaug.

Cilvēks noveco citādāk,
ja dzīvo darot lietas,
kas nav viņa aicinājums.
Kā diena pret nakti ir cilvēki,
kas dara to, kas patīk, un tie,
kas dara to, kas nepatīk.

– Varbūt ir bijis kāds dzīves posms, kurā to pārdzīvojāt vai par to domājāt vairāk?
Sākot no 20 gadiem darīju to, kas patīk, tā kā tas padevās, sajutu arī naudas garšu un sāku dzīties tai pakaļ. Vairs sevī neieklausījos un sāku darīt sev pāri. Tad pienāca brīdis, kad ķermenis deva par sevi ziņu – radās veselības problēmas. Tas bija brīdis, kad “apsēdos”. 40 gadu dzimšanas dienu nosvinēju ar lielu balli, ko nebiju darījusi gadiem, un sāku jaunu dzīvi – piepildītu ar jogu, izglītojošiem semināriem, veselīgu dzīvesveidu.

– Kādas ir sievietes izpausmes, kas nodod, ka viņa satraucas un pārdzīvo par novecošanu? Varbūt esiet novērojusi kādas biežākās frāzes, kas liecina, ka cilvēkā “rūgst” novecošanas sāpe?
Cilvēks noveco citādāk, ja dzīvo darot lietas, kas nav viņa aicinājums, jo viņa dzīves laikā neveidojas tik daudz laimes hormonu organismā. To ļoti labi var redzēt dzīvē – kā diena pret nakti ir cilvēki, kas dara to, kas patīk un tie, kas dara to, kas nepatīk. Vēl ātrāk noveco, ja pieķeras vērtībām, kas nav īstās dzīves vērtības, piemēram, skaistums – dzenoties tam pakaļ, var izskatīties neatbilstoši savam vecumam. Arī ģērbšanās stilam jābūt saskaņā ar savu iekšējo pasauli, jābūt objektīvam pret sevi attiecībā uz to, ko var vai nevar vilkt mugurā.

– Kādi būtu Jūsu ieteikumi citām sievietēm, lai vieglāk pieņemt novecošanas faktu?
Galvenais ir  ieklausīties sevī! Disciplinēt sevi – izveidot plānu, pēc kura vadīties turpmāk. Pieņemt realitātes faktus, kas notiek ar tevi, tavu ķermeni, piemēram, attiecībā uz veselību – konsultēties ar speciālistu par uzturu atbilstoši vecumam, veselības stāvoklim, jo pat gremošanas sistēma vairs nav tik uzņēmīga, kāda tā bija 20 gados. Svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes, uzņēmība būt aktīvam. Un vēl bez šī visa – atsākt darīt lietas, kas radoši piepilda. Lai vairotu sevī sievišķo enerģiju, lai vairotu laimes hormonus. Saņemsi no sevis to, ko pats sevī ieguldīsi!

Dalīties.

Atstāt Ziņu