Andrejdienu pat it kā gaidīju. Šodien vecās druška pienāca pie manis un teica – šogad Andrejdiena būs šodien, četros. Teicu, ka neiešu. Un tad izdomāju – sveicieni muzeja Inesei un vajag viņai pateikt, lai nākamgad nerīko pasākumu tad, kad to var apmeklēt bezdarbnieki, veci veči un mazi bērni. Pasākums iecerēts darba laikā. Upīšandrejs ( rakstnieks Andrejs Upīts) muzejmājā ( rakstnieka muzejā) bez manis iztiks. Domās esmu pie viņa šodien daudz. Nu un, ka viņu sauc par komunistu pakalpiņu, sarkano… Tas dzīves laiks Upītim bija briesmīgs. Par šodienas divkošiem nākamās paaudzes arī varēs izteikt tikai vienpusīgu vērtējumu. Viņu daudzpusīgo iedarbību uz ikdienu izbaudām mēs, kas šodien dzīvojam. Kādā no iepriekšējām Andejdienām saklausīju apstiprinājumu tam, ko pati biju jaunībā piedzīvojusi – esot vienai muzejmājā atskanēja kādi nesaprotami trokšņi un būkšķi. Tā gadoties arī šodien, kad “kāds ko noliek citā vietā”. Upīts, kaut reālajā dzīvē savā mājā uzturējies maz, māju pieskata. Citādi tā jau būtu sabrukusi. Remontam mūsu valstī naudas nav, bet vecas mājas, arī muzeji, ir jāremontē
Andrejs Iztiks
Dalīties.
