Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Ālandi – nobeigums.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Otrā dienā man laimējas, kā metu, tā ir. Tās sajūtas, velkot savu zivi, man ar vārdiem, nav aprakstāmas. Es lūdzu, lai maini ar visu līdaku nofotogrāfē, jo ko tad es pievienošu atvaļinājuma atskaitei?
Vīrs saka, ņem zivi ar pirkstiem acīs, ko es nekādi nevaru saprast, viņai taču sāpēs, tas nekas, ka viņa pirms tam jau ir nosista (Ālandos ir tāds likums, ka zivs ir jānosit). Otra līdaka noraujas, bet pēc sajūtām, tā noteikti bija daudz lielāka. Bet to jau jūs zināt, ka tā stāsta visi makšķernieki.
Vakarā našķojamies ar žāvētiem asariem. Kas var būt gardāks par to!
Trešajā dienā, ne no mūsu mājiņas, bet gan otras, puisis ir noķēris 9,5 smagu līdaku, tagad sarunas ir tikai par un ap to. Tas taču ir jāpārspēj, bet aizsteigšos laikam priekšā, diemžēl nevienam neizdevās. Bija līdz 5 kg, bet lielākas arī vairāk nebija. Atkal Ālandu likumi ir savādāki nekā Latvijas. Visas zivis, kas ir smagākas par 4 kg ir jāatlaiž vaļā, to mūsu puiši arī ievēro, jo lielās līdakas arī ir sausas, ne tik garšīgas kā mazās.

Ceturtajā dienā, laiks ir ļoti vējains, tāpēc līdz pusdienām neviens nebrauc copēt. Cepu pankūkas. Vāru zivju zupu vai pareizāk sakot UHU, jo tā ir nav tradicionālā latviešu zupa ar pienu, bet gan tāda kā galerts, otrā dienā neizēstā ir griežama ar nazi. Puiši smej, ka pēc tik labām pusdienām vispār vairs negribas braukt copēt, bet gan pagulēt pusdienslaiku. Es tā arī daru, jo man bez makšķerēm vēl līdzi ir divas grāmatas. Vakarā laiks uzlabojas, man ir jāizstaigā tuvākā apkārtne, jāuzkāpj tuvajos akmeņos, bet diemžēl nav neviena, kas mani fotogrāfē…

Piektajā dienā atkal varu lepoties ar noķerto līdaku, laiks arī sāk uzlaboties. Kad jābrauc projām ir pavisam dievīgs, bet Latvijā jau esot +30 grādi, ātrāk uz mājām. Ar dievu, Ālandi!

Dalīties.

Atstāt Ziņu