Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Ak Kungs!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ak, Kungs! Tas ir noticis… Esmu krīzē līdz ausīm. Neticiet nevienam, kas saka, ka viņu neskars. Skars! Mēs visi vārāmies vienā katlā. Ik vakaru skatoties to nebeidzamo TV seriālu, kas saucas „Vakara ziņas” tas viss jau ir izdzīvots, izrunāts un izvērtēts. Tāpēc tai dienā, kad tapa paziņots, ka šis būs pēdējais mēnesis šai darba vietā, ziņa bija uztverta diezgan mierīgi. Ko gan citu mums varēja pateikt?

Nē, nu, protams, var vēl pacīnīties, jo dažas vietas tiks saglabātas un tādēļ tiek ļauts likt testus un pierādīt savas profesionālās prasmes. Bet situācijā, kad uzvarētājam tiek darba vieta Rīgā ar atalgojumu ap diviem simtiem, tam pasākumam zūd visa jēga. Protams, tā arī ir nauda, bet ar to nevar apmaksāt ikdienas ceļu 120 km garumā turp un atpakaļ, kur nu vēl īrēt dzīvokli galvaspilsētā un papildus apmaksāt rēķinus mazpilsētā. Es nemaz nepieminu tās ikdienas situācijas, kas var rasties nabaga uzvarētājam, kā teiksim – gribēsies paēst, vai atrisināt kādu sievišķīgu intīma rakstura problēmu un Dievs pasarg’, apmaksāt bērnam studijas, vai arī gadīsies kāda neprognozējama situācija – lūzīs papēdis, plīsīs zeķubikses. Kam mēs tur esam vajadzīgas ar saplēstām zeķubiksēm un izsalkuma spīdumu acīs? Bezceris.

Un kaut kā vairs arī neuztrauc, ka palikušie tiks galā ar to drausmīgo darba apjomu, kas nākošgad solās pieaugt. Var, protams, pasmaidīt par to, kad vadība apsolīja viņiem sniegt „psiholoģisko palīdzību” – to viņiem noteikti vajadzēs. Mūs visus un mani tai skaitā tas vairs neuztrauc un arī tā iekšējā balss, ko es saucu par sirdsapziņu šoreiz klusē. Kas tā tāda? Es to vairs nevaru atļauties. Pienācis laiks ievērtēt nākotnes izredzes. Kaut gan „izredzes”, tas šoreiz laikam pārāk skaļi teikts. Šai brīdī liekas piekristu jebkuram daudzmaz apmaksātam piedāvājumam.

Līdz ar to mans mīļais jaukais kolektīvs, noslēdzot savus pēdējos darbiņus, klusi čabinās gar skapjiem, kārtojot papīrus un piepildot papīrgrozus. Lai tai liktenīgā dienā varētu vienkārši pasist somiņu padusē un pazust, diez vai kāds šeit mums pateiks -Paldies par darbu. Paretam stūros čupojās pa trim – četrām būtnēm un klusināti apspriež pēdējās klačas. Visi darbi padarīti, visi rēķini noslēgti. Tās dažas nedēļas, kas atlikušas, liekas tāda lieka greznība. Spriežam, ka mums vēl paveicies, ka lielākā bezdarbnieku pabalsta daļa kritīs uz apkures sezonu. Un nav jau tā, ka neko neprotam, visas pamatā esam sakarīgas grāmatvedes un arī strādāt mums patīk. Bet, grāmatvežu apkārt kā prusaku, un uzņēmumu ar katru dienu aizvien mazāk. Ko gan skaitīt šai valstī kur neviens neko neražo? Un vēl tās trīs jaunās ģimenītes mūsu vidū, kas pagājušajā vasarā iestūrēja laulības ostā, paņēma uz 25-20 gadiem kredītus dzīvokļiem un klusi sapņoja par ģimenes pieaugumu… Ak, Kungs!

Ik rītu braucot uz darbu redzu kā gar ceļa malu rosās vīri zaļajās vestēs ar grābekļiem un lāpstām. Tie ir „simtnieki” – laimīgie kam paveicies tikt pie tiem 100 pašvaldības latiem. Vai es tā varētu? Nezinu… Uz ielas satiekot paziņas izrunājam, kā kuram iet, pilsēta pilna ar tiem, kam šai valstī darba trūkst. Kāds ada dūrainīšus privātfirmai, cits pieskata paziņu bērnus, kāds palīdz radiem pabeigt piebūvi, jo tie vairs nevar apmaksāt būvfirmu. Vai es tā varētu? Varbūt… Tāpēc paņemu adītājas telefona numuru un apsolos celtniekradam, ka, meklējot sev darbiņu, skatīšu arī viņam un piekodinu, lai viņš mani atceras, ja kādam kādi cipari jāsaskaita. Bet paliek mierīgāk, jo tā vai šā, tauta tomēr rosās. Vai es tā varētu? Noteikti… Ik dienu rušinos gar virtuālās pasaules sludinājumiem un vakancēm – mēģinu ievērtēt situāciju. Izskatās drūmi, bet es sevi mierinu, ka īstie darbiņi ne jau internetā tiek piedāvāti. Un jūtos gandrīz laimīga, kad trešdien, aizejot uz gleznošanas studiju, pie blakus molberta kāda balss man čukst, – Šodien superīga diena! Man darbiņu piedāvāja… uz pusslodzi, skolas bibliotēkā. Viņiem tur pietrūka, kas izsniedz grāmatas un es, kamēr skuķis mācās, piedāvājos palīdzēt, kādu laiciņu palīdzēju un šodien … piedāvāja! Un es līdz ar viņu arī jūtos gandrīz laimīga.

Ak, Kungs! Tas ir noticis… Esmu krīzē līdz ausīm… Neticiet nevienam, kas saka, ka viņu neskars. Skars! Mēs visi vārāmies vienā katlā. Bet es ceru, ka reiz atkal pienāks diena, kad uzrakstīšu jums ko draisku. Būs jau labi, mēs izdzīvosim, jo trakoti gribās redzēt, ar ko tas viss beigsies.

Dalīties.

Atstāt Ziņu