352 dienas līdz mūsu 5.gadadienai ,mīļais, bet vai to mēs sagaidīsim?
Šodien sazvanījāmies caur skype, bet Tu biji nopietns un auksts. Nekāda mīļuma. Problēmas saistībā ar darbu, tā šķiet Tu teici.
Zini, man ir skumji un vientuļi ap sirdi. Esmu Tevī vīlusies. Taču es cīnīšos. Ja ne par mums, tad vismaz par sevi, citādi es miršu. Pārnestā nozīmē, protams. Pirms aizbraukšanas Tu izstāstīji savu sapni, kurā es gandrīz nomiru, varbūt Tev piemīt gaišreģa spējas?
Es centīšos izturēt gadu, mīļais. Rūdīšu sevi, audzēšu ādu.
Es vēlaizvien Tevi mīlu. Pārāk stipri, jo katru rītu pamostos ar domām par Tevi. Es mēģināšu saglābt šīs attiecības, taču, ja nekas nemainīsies šī gada laikā, es aiziešu. Aiziešu gan, jo zināšu, ka vismaz mēģināju.
2 komentāru
Arī mans puisis reiz aizbrauca uz gadu prom. Tobrīd arī man šķita, ka sazvanīšanās reizēs vai e-pastos viņš tāds neieinteresēts, nekādu lielu mīlestības apliecinājumu, atzīšanās, ka skumst. Brīžiem pat likās, ka mani vairāk interesēja sazvanīšanās, nekā viņu. Kad par to vēlāk runājām, viņš teica, ka prombūtnē jutās ļoti slikti un vieglāk šķitis nerunāt par to, kā jūtas, jo domājis, ka viņu uzskatīšu par vāju… tā diemžēl tie mūsu vīrieši ir audzināti.