2.diena

Šodien jāsaka Laba diena!

Kā man vakardien veicās? Labāk nekā pirms tam. Līdz kādiem 16.00 biju ēdusi burkānus vien, padzērusi “Lauku tēju” ar medu, taču pēc tam pamielojos ar biezpienu, tomātu, kefīru. No sāls un nedaudzas devas krējuma tomēr nespēju atteikties, nu pārāk salkans biezpiens likās bez piedevām.

Tā kā ēst gatavoju vakaros, gaidot vīru no darba, vakari man ir izaicinājuma pilni. Vakardien pagatavoju rīsus ar vistas mērci un burkānu salātiem. Atļāvos pavisam mazu (godīgi, mazu) porciju arī sev. Katrā gadījumā ne vakarā, ne šodienas rītā nejutu spiedīgu sajūtu kuņģī vai vēderā. Bija arī daudz ābolu, nedaudz jogurta… un par prieku arī pamatīga vēderizeja 🙂

Vakar bija smaga diena, jutos nogurusi, daudz gulēju. Vēlajā stundā jutos pati sev tik smaga (domāju, ka no noguruma nevis ēšanas), ka jutu kārdinājumu nosvērties- lai sevi nomierinātu- svars nav kāpis, vai arī saprastu, ka nekas nav mainījies. Taču šo kārdinājumu pārvarēju, saprotot, ka vienas dienas laikā nekas nemainīsies. Nākamreiz esmu apņēmusi svērties 1.maijā un tikai.

Katru reizi, kad galvā iešaujas doma par kādu saldumu vai ceptu ēdienu (kas ir ātrāk pagatavojams, jo it kā ļoti gribas ēst), atceros savu apņemšanos. To stiprina apziņa, ka par paveikto būs jāatskaitās publiskā telpā. Melot sev vai kādam citam nevēlos. Saprotu, ka pēc dzemdībām būs pamatīgi jāstrādā ar sevi. Tāpēc sākšu strādāt ar sevi jau šobrīd.

P.S. Lasu Hansa Falladas grāmatu “Dzērājs”. Reizēm iešaujas doma, ka man ar ēšanu ir līdzīgas attiecības kā alkoholiķim ar grādīgo dzērienu. Galvā bieži vien virpinās doma, ka vajadzētu paēst, lai gan, pajautājot sev godīgi, saprotu, ka izsalkusi neesmu. Vai tas ir no bezdarbības? It kā jau darbību varētu atrast, tikai vai šī darbība mani visu paņem? Vajadzētu domāt un gādāt tikai un vienīgi par gaidāmo mazuli, reizēm sevi rāju, ka pārāk maz tam veltu sevis. Arī domās. Taču ir daudz baiļu. No vienas puses gribas ātrāk viņu redzēt, pieskarties, noglāstīt, samīļot, lai saprastu, ka viņš patiešām man ir.