Pēc sūdzēšanās par garlaicīgumu, es dabūju piparotu dienu ar sajūtām amplitūdā no histērijas līdz smiekliem.
Trīs nedēļas pagājušas strīdos ar citas mentalitātes pārstāvjiem, lai sagatavotu pasākumu par godu Internacionālajai Roku mazgāšanas dienai. Viss sākās ar to, kad pēc sasolīšanas visām skolām par pasākumu, no ieradušās baltās vadības kundzes, uzzinu, ka pasākums nebūs. Katrā ziņā ne no mana projekta puses un bez milzu līdzekļiem, kas tika veltīti pagājušajā gadā. Bet mēs- brīvprātīgie, varētu uztaisīt šo pasākumu, tikai nekādā gadījumā ne zem projekta vārda. Un esot vēlams iesaistīt Miera korpusu, jo amerikāņu sponsoriem tas patiktos. Neminēšu, ka alerģija pret dāņiem man uzradās jau projekta „mācību” periodā.
Un neba jau kundzītes pēc mēs centāmies, bet gan sava sākotnējā entuziasma dēļ.
Skola pēc skolas, neskaitāmas stundas pavadot informējot un formējot, vācot zīmējumus no bērniem priekš izstādes un sēžot blakus, lai dalītos ar savām krāsām. Pēc pirmās reizes, kad nesaņēmu ne zīmējumu, ne savus atstātos pasteļa krītiņus, es nolēmu, ka viss ir iespējams, ja esi klāt. Rakstisks akcepts no Izglītības ministrijas, gleznoti, griezti un līmēti posteri, veidota programma un liekas, ka viss jau tik būs.
Pasākuma rīts, kad ierodamies skolā ar simtu zīmējumu, un kā lietus sausajā sezonā, mēs uzzinām, ka iepriekšējā vakarā izglītības ministrijas pārstāvis piezvanījis direktorei un pateicis, ka pasākums atcelts un pārcelts uz mums neatkarīgu citu pasākumu. Un tas viss bez mūsu informēšanas. Gluži vienkārši, valdības institūcijas attapās par esošo pasākumu un divas dienas pirms tā informēja, ka arī viņi rīko svētkus par godu internacionālajai roku mazgāšanai. Pēc laika ierodas buss, kas grib paņemt tieši mūsu skolēnus, kas sagatavoti aktivitātēm. Un tad tu stāvi kā muļķis ar skocu aplīmētām rokām, lai sagatavotu zīmējumu izstādi un bezpalīdzīgi skaties kā varas iestādes bezatbildīgi rīkojas, kā ienāk prātā. Bet tev- baltajam nav pat iespējams paraudāt šajā milzīgajā valstī, kur starp priežu birzēm uz tavām asarām sanākuši desmitiem skolēnu. Aleluja.
Brīnumainā kārtā aktīvā skolotāja dara visu, lai pasākums notiktu. Un starp viņu dejām un bungu rīboņu pazūd manas galvassāpes un skumjas par notiekošo.
Pelnīta atpūta pēc rūgtām nedēļām. Mēs ļaujamies pārkāpt alkohola likumu, lai kopā ar princi dotos labas atpūtas vietas virzienā. Vieta patiesi laba, neskatoties uz sieviešu kauju pēc vīrieša un uz zemes saplēstajām pudelēm. Lai kliedētu balto bailes no šādām naksnīgām iestādēm, vīrietis, ģērbts baltā uzvalkā sāk skaidrot mums zambiešu viesmīlību. Pēc ieilguša monologa viņš izspļauj frāzi: „Un, jā, man ir labs draugs- Peter- viņš ir ziemeļu provinces koordinators projektā..” Mēs sākam skaļi smieties, kas skatienā vieš vairāk bailes un nesapratni. Un, kā nākamais blieziens pa pauri nāk tas, ka šis Peter jebkuru brīdi būšot klāt. Tas Peter nav nekas cits vien kā mūsu galvenais projekta šefs. Un vīrietis baltajā uzvalkā nav nekas cits vien kā bāra īpašnieks un Peter sievas brālis. Pierunāt palikt mūs nav iespējams, arī pēc katram solītajām piecām pudelēm. Aleluja. Un izrādās, ka Zambija nekas cits kā maza skārda bundža vien nav.
