Nenojaušot upes bīstamību un varenību, mēs nolemjam salikt kaudzītē savus miljonus kwachu, lai dotos Zambezi raftingā- pievarot 25 krāces. Iesākumā tiekam apmācīti airēšanā un kolēģu ievilkšanā atpakaļ laivā. Un tikai tad saprotam, ka paši esam savas veselības un dzīvības noteicēji. Neskatoties un vairākiem kanonētājiem, kas nepieciešamības gadījumā tevi pievedīs atpakaļ pie laivas, vai solījumam ārkārtas gadījumā uz tuvāko slimnīcu nogādāt helihoptera vadībā, bailes izmestas no laivas tikai pieaug.
Divas mūsu sastāva biedrenes pēc pirmās krāces – boiling pot, raudādamas lūdzas, lai tiek vestas atpakaļ. Tā ka mums gadījies varen traks pavadonis- čempions kanoe airēšanā (pat ar lauztām ribām), smiedamies sola izlaist pusceļā. Un taisnība jau vien ir. No abām pusēm upes nosedzošās klintis uzrāpties iespēju paver tikai alpīnistiem.
Tā nu mēs mērojam krāčaino ceļu, gar klinti, kur seno alu zīmējums paver ūdens dievu „Njami Jami”, gar klintīs lūrošiem krokodiliem, pērtiķu ģimenēm un apbrīnojami skaistiem putniem.
Pirms priekšpēdējās krāces mūsu vadonis pavēl mums lekt iekšā ūdenī un peldēt cauri krācēm, ņemot vērā, ka brīnumainā kārtā mūsu laiva nav apgāzusies ne reizi, tikai ik pa laikam izkrītot kādam pasažierim.
Pagalam noguruši, bet ar nenosakāmu aizrautību acīs un vēlmi traukties pēc adrenalīna vēl un vēl, mēs savu ceļojumu beidzam pludmales smilšu krastā, kur pateicoties karstajam laikam, furnikuls mūs paceļ pārsimts metrus virs ūdens, lai brīnišķīgo dienu piebeigtu ar vēsu alus pudeli un Coca Colu.
