Vakar man bija telefona saruna ar manu paziņu. Viņa man stāstīja par to, kā xxx tūrisma kompānija atkal kaut ko salaidusi dēlī, ka viņas rezervācija internetā ir noplīsusi. Vārdu sakot, problēma bija tajā, ka būs jābrauc ātrāk uz lidostu un jāizņem biļetes tur. Bet mani nomāca tas, ka es nevis dzirdēju sajūsmas spiedzienus, ka viņa tūliņ (jau šodien) atradīsies Siltajās zemēs, baudīs siltu pavasara sauli, neiepazītu kultūru un brīvdienas ar tēriņu naudu kabatā, bet par, cik gan draņķīgi strādā tie slinkie cilvēki tur xxx tūrisma kompānijā. <br />
<br />
Es centos viņu uzmundrināt, atgādinot, ka viņa tūliņ varēs baudīt bezrūpīgu atpūtu un brīnišķīgus laika apstākļus, bet viņa nelikās mierā un turpināja īdēt.}<br />
<br />
Es kā vienmēr, noklusēju, nepateicu, bet padomāju. Par to, ka cilvēki nespēj novērtēt to, kas viņiem ir un čīkst par to, kā viņiem nav. <br />
<br />
Es pat teiktu manas emocijas iekšēji klusi čurkstēja kā cīsiņš karstā pannā, jo man taču tāda lieta kā ceļojums nespīd pat uz Liepāju. Man ir jādomā par to, kā savilkt galus, nomaksāt īsi un nopirkt nākamo pampera paku bērnam. <br />
<br />
Un tad – dzinnnnks! Ar to pašu čurkstošo pannu pa galvu. Es pamanīju sevi – čīkstošu un īdošu par lietām, kas liekas mazsvarīgas kādam citam, jo viņam, iespējams, situācija ir 73 reizes dramatiskāka par manējo. <br />
<br />
Es atkal biju aizmirsusi Visuma likumu – esi pateicīgs par to, kas tev ir nevis čīksti par to, kā tev nav, jo tu iegūsti to, kam tu velti savu enerģiju, savas domas un emocijas. Un nav svarīgi vai tās ir labas vai sliktas. Visums neuztver vārdu “ne”un tas nešķiro emocijas labās un sliktās. <br />
<br />
Es esmu pateicīga par šo fantastisko iespēju būt mammai un redzēt katru sava mazā apgūto soli, redzēt viņā sevi – gan labo gan slikto <br />
Es esmu no sirds pateicīga, ka esmu atradusi savu profesiju – es tiešām mīlu radīt savus grafiskos darbus un priecājos redzēt kā cilvēkiem patīk mājaslapas ko taisu <br />
Es esmu pateicīga par to, ka es zinu, ka ES esmu savas dzīves arhitekts un neviens cits. UN, ka zinu instrumentus (un mācos tos pielietot) <br />
Es esmu pateicīga par absolūti fantastiskiem cilvēkiem, ka sir ienākuši (vai bijuši tur vienmēr) manā dzīvē, par draugiem, ar kuriem man sapas domāšana.<br />
Un tā es varētu turpināt bezgalīgi. Tad kāpēc piebāzt savu galvu ar negācijām, kuras ne tikai nemaina neko uz “augšu” bet turklāt vēl velk lejā, ja es tā vietā varu justies laimīga par to, kas man jau ir? <br />
<br />
Padalies ar savām vērtībām – kas Tev liek smaidīt?
Visums nesaprot NĒ
Dalīties.
12 komentārs
Man bail, ka man nesanāks; man nepadodas; es nevienam nepatīku; ka tikai man kaut kas pa ceļam negadās… Kāpēc mēs sevi vienmēr apberam ar tik daudz -ne-? Es ticu, ka lietas materializējas – tu sev iegalvo, ka nevienam nepatīc, un tu ari nepatīc! Tu iegalvo, ka tev kaut kas nepadodas, un tev arī nepadodas… Kāpēc vismaz vienatnē ar sevi mēs nevarētu sev uzsist pa plecu un teikt: "Hei! Lai arī kā tur sanāca, manuprāt man izdevās, es izdarīju visu iespējamo!"
es domāju, ka daļēji tas ir padomju audzināšanas mantojums..
Labs domājamais materiāls. Katru vakaru es apdomāju tās labās lietas, kas ar mani notikušas un dienasgrāmatas ieraksta beigās uzrakstu ar lieliem burtiem PALDIES! Mācos dzīvot dzīvi katru dienu! 🙂
Jā, man arī šķiet, ka šad tad piemirstu šo vienkāršo patiesību būt pateicīgai un priecīgai par visu, kas man jau ir, jo vienmēr un ik vienā situācijā un brīdī mums ir dots tik daudz! Man par to nesen atgādināja animācijas filmiņa Up! (Augšup!) Jā, kaut arī multene, bet ar tāāādu domu! Biju asarās. Neatklāšu stāsta detaļas, tikai no sirds iesaku noskatīties.
kā naglai uz galvas, Annij 🙂
Paldies TEv par atgādinājumu 🙂
Patiešām ļoti precīzi pateikts. Un arī ļoti cilvēcīga atzīšanās: mēs jau visi zinām, kā vajag, bet ak, vai! cik bieži paši nespējam dzīvot pēc šīm vispārzināmajām patiesībām!
Ļoti, ļoti skaista bilde!!! Un raksts arī labs!
bilde ir patiesi kolosaala! Rosina uz jaukaakaam domaam…laba izveele!
Smaidīt liek doma,sajūta,atmiņu mirklis,smarža,garša.. mīļotais cilvēks un brīnums un sirsnība un nejaušība un… vienmēr var atrast par ko smaidīt 🙂 Un jāuzsmaida,lai vairāk būtu smaidošu cilvēku!!!<br>Fantastiska bilde!!!! Es tādu sev vēlētos :)!!!! Kur tādu var iegūt?
lasīju kādu grāmatu par meitenīti,kura uz Ziemassvētkiem kā dāvanu saņēma kruķus.Meitenīte cerēja,ka tur bus lelle.Meitenītei māte bija mirusi,bet tēvs,mācītājs būdams,ieteica meitenītei uzsākt spēli-tādās bēdīgās situācijās atrast,par ko varētu priecāties.Konkrētajā situācijā viņa arī atrada par ko priecāties-viņa priecājās,cik labi,ka tie kruķi viņai NAV vajadzīgi,kā varbūt cilvēkiem ,kuriem tie ir vajadzīgi. Nu šo grāmatu ir sarakstījusi angļu rakstniece ….Montgomerija …laikam.Iesaku izlasīt,jo meitenītei tik tiešām bija ļoti bieži jāmneklē par ko priecāties,jo dzīve viņai nebija diez cik jauka.Tā varētu būt bērnu bibliotēku plauktos un grāmatas ir vismaz piecas noteikti,bet ļoti jauki lasās.Pat pieaugušjiem lasītājiem derētu to palasīt.Jo dzīvē tik tiešām mēs nemākam daudz priecāties,un situācijas,kurās dažkārt paužam savu neapmierinātību ,ir vairāk nekā priecīgo brīžu.Man dažkārt arī ir nācies par kaut ko pārdzīvot un skumt-dažkārt esmu mācējusi pateikt ,cik labi ,ka tā , ka varēja būt cliktāk…
Tā ir Polianna, arī man tā ir viena no mīļākajām grāmatām. <br>Autore – Eleanora H.Portere, grāmatas nosaukums -"Polianna"