– …tu vēl raksti tam sieviešu žurnālam? – man pavaicāja viena sena paziņa.
– …laiku pa laikam… – un nevis žurnālam, bet interneta portālam… – es precizēju.
– Lūk, te būs stāsts! To lasīs visi – tici man! – viņa centās mani ieintriģēt…
(…es negribēju dzirdēt nekādu stāstu, īstenībā es negribēju neko. Mēs abas sēdējām pie plaši atvērta loga, skatījāmies uz Lielupes panorāmu, baudījām maigas vēja brāzmas no upes puses un no elegantām kristāla glāzēm lēnām dzērām ledaino šampanieti. Ārā bija tik karsts, ka pat uz jūru iet negribējās…)
– …tu manī nemaz neklausies – kas ar tevi notiek? Nu ļoooti īss stāsts! – un viņa sāka stāstīt…
* * *
“…viņai – 60, viņam – 40! Un… – tik iemīlējušies! Laimīgi un trakulīgi! Pat zaudēja modrību…
Tad… – “skandāls” nāca gaismā…
Bērni izvirzīja mātei ultimātu – lai viņa nekavējoties nāk pie prāta, jo, lūk, ar savu “neadekvāto uzvedību” apkauno ģimeni…, uzvārdu…, mazbērnus… Mazbērni iet kādā prestižā skolā 1. un 3.klasītē, bet te sāk cirkulēt baumas, ka “šitā omīte… – ir mīļākā kādam jaunākam vīrietim!”.
Neiedomājams kauns…
…un vēl bērni piedraudēja, ka “viņi drīzāk samierinātos ar māti-alkoholiķi nekā ar māti-padauzu – kā nekā alkoholismu ārstēt lētāk”…, – kaut ģimene ir ļoti turīga…
…un viņa atgriezās mājās.”
* * *
– …nu…, un kur ir stāsts? Kas notika tālāk… – ar šo sievieti, ar viņas mīļoto…? – es apvaicājos.
– Tas arī ir viss stāsts! Es jau tev teicu – ļoti īss! – paziņa ar neizpratni vēroja manu apjukumu.
– …pag, pag… – es tomēr nesaprotu: bērni izvirzīja mātei… ULTIMĀTU? – es pēkšņi sanervozējos.
– Tieši tā, mīļumiņ, tieši tā! Tā arī teica: “ultimāts mātei”! – paziņa vēroja mani ar kaut kādu pretīgu īpatnēji tukšu skatienu…
– …un netēlo man te, lūdzu, “svēto” – tāda ir dzīve. Dzirdi? TĀDA IR DZĪVE! – viņa kļuva nepielūdzama…
* * *
– …es arī gribētu tās zāles… – pēc ieilgušas pauzes, es centos viņai uzsmaidīt, bet, šķiet, velti…
Pret alkoholismu? – paziņa turpināja vērot mani tukšām acīm…
– …nē. Tās otrās… – es klusiņām atzinos.
– …tev tās nelīdzēs, mīļumiņ… Tev – nē. Par vēlu… Tu mīlēsi… – viņa skumji pamāja ar galvu…
– Priekā! – un paziņa pacēla glāzi ar ledaino šampanieti.
– …priekā… – es iemalkoju rūgto mikstūru…
9 komentāru
Pieļauju, ka tās sievietes dzīvē šāds bērnu ultimāts ir īsta traģēdija. Likt izvēlēties starp bērniem, mazbērniem un jauno mīlestību ir cietsirdīgi un nežēlīgi. Nekad nespētu ko tādu nodarīt cilvēkiem, ko mīlu. Jautājums šīs sievietes bērniem: kas jums ir svarīgāks – mātes laime vai mistiskas, netveramas sabiedrības acīs izskatīties "normāli"?<br><br>Savukārt Jums Ludmila no manis kompliments par rakstības stilu. Jūs atstājat iespaidu, ka esat aristokrātiska būtne ar smalku dvēseli.
Mīļā Līga!<br><br>…mēs neesam tikušies, taču es Jums – uzticējos, un tagad es saprotu, kā arī Jūs uzticējāties man…<br>…bez šīs sajūtas – nekādu stāstu nebūtu…<br>…es nevaru bez šīs sajutās, kaut arī man nav svešā… nodevības indes garša…<br><br>Paldies Jums un SievietesPasaulei!<br>Jūsu Ludmila<br>
Ludmila, man ir jautājums – kāpēc tā uzticēšanās pagātnes formā?<br> Bērni ir bērni, vecmāmiņas mīlestības jūtas bērniem jāpieņem, tās tak nesamazina vecmāmiņas mīlestību pret bērniem un mazbērniem.<br> Varbūt skaistāk un labāk būtu, ja domātu nevis par to, ko par mani teiks citi, bet gan – ko es pati par sevi teikšu?<br> Uz priekšu, sievietes!
Labdien, Gunta!<br><br>…tas notika pirms Ziemassvētkiem, kad es uzticējos SievietesPasaulei un saku rakstīt ļoti personīgus blogus…, sev pašai par izbrīnu…<br><br>…tieši manā uzticēšanās SievietesPasaulei ir satīts katrs mans raksts, katra doma, katrs vārds…, jo es rakstu par Mīlestību…<br><br>…manējo…<br><br>…un turpināšu rakstīt, un turpināšu stāstīt – manai mīļai SievietesPasaulei! <br><br>Lai gaiši, Gunta!<br>Paldies!<br>Ludmila
tiešām labi uzrakstīts
mani izbrīna cilvēki, kas spēj savam tuvākam ko tādu liegt – tas ir liegt mīlēt. Pat tādas kā dusmas pārņēma, tāds kā žēlums.<br>Dod Dievs man prātu un spēku izaudzināt saprotošus bērnus.<br>Ludmila, kārtējo reizi vislielākie komplimenti un silts paldies par stāstu :).
Labvakar, Anita!<br><br>Paldies, ka izlasīji šo stāstu… Arī mani dzirdētais satrieca – it kā nekas jauns, bet, tomēr… <br><br>…Anita, atklāšu kādu noslēpumu – šodien, beidzot saņēmos un nosūtīju nākamo rakstu: “Sapnis…*”.<br><br>* Veltījums Guntai L.
Jau saku paldies, vēl nelasījusi. Ludmila, es pareizi saku – visa dzīve ir sapnis, dažiem krāsains, dažiem melnbalts? <br> Sākas sapņa gaidīšanas laiks.
Paldies, Gunta!<br><br>…un, – līdz rītam, ak nē…, šķiet, jau – līdz šodienai!<br><br>L.<br>