…un es pienāku Viņai klāt…
– Es gaidīju Tevi, mīļā! Seko man, Ludmila… un – nebaidies, uzticies man! – viņa uzsmaidīja un iegāja Pils ēkā…
* * *
…tad Viņa pavēra vaļā kādas durvis… – un mēs abas iegājām iekšā… visai, šķiet, necilā… telpā, kur tieši… – nezinu.
Neatceros…
…un durvis man aiz muguras – aizcirtās ciet…
…un, nez kāpēc, man tajā brīdī bija radusies sajūta, ka… īstenībā, man aiz muguras… – tika nodedzināti visi atkāpšanās tilti…
…uz realitāti…
…nu, bet – jau bija par vēlu…
* * *
…kādu brīdi mēs abas stāvējām klusumā…, un tad – es neviļus aizdomājos:
– …ko īsti es šeit vispār daru? Goda aplis… Bet, – kas ir mans gods…? Tas, ka šonakt nevēru vaļā durvis kādam izskatīgam, galantam un šarmantam kungam… Cik nožēlojami… Man jāiet prom…
Prom!
Tūlīt pat…
* * *
…un tajā brīdī mani pārsteidza, nu jau aizmirstas…, bet tik stindzinošas sāpes… – kaut kur… tik dziļi-dziļi zem manas sirds… pagriezās somu duncis…
…un nāca apskaidrība…
* * *
…tas vīrietis, kuram es toreiz ieskatījos acīs… un tik… akli iemīlējos… – viņš nebija īstais!
Viņš – nebija īstais…
…viņš nebija mans… izredzētais…
