…un tajā brīdī Viņa pienāca man klāt…
* * *
…Viņa – kāda pazīstama latviešu tekstilmāksliniece… – gaišiem matiem, plīvojošā, tumšzilā, greznā zīda vakarkleitā…
…kādu brīdi mēs klusi stāvējām viena otrai pretim…, un tad…viņa īpatnēji maigā balsī mani uzrunāja:
– …Ludmila, Jūs – tik gaisīga!
…es klusēju, jo nezināju, ko atbildēt…
– …bet vai Jūs, Ludmila, zināt, ka šeit, Ēdoles Pilī… ir maģisks Goda aplis? – viņa apvaicājās…
…es noraidoši pagrozīju galvu…
– …Ludmila…, Tev būs jāiziet šis aplis – tagad! Ir… – īstais laiks. Tavs laiks! Es būšu Tev līdzās – nebaidies…
…es biju tāda kā sastingusi, pat neuzdrīkstējos pacelt acis…
– …jā… labi… – es beidzot piekritu…
– Es gaidīšu Tevi pie Pils…, ja vēlies vēl palikt Mīlestības alejā… – nesteidzies. Es Tevi gaidīšu, Ludmila. Labi? – un viņa devās prom uz Pils ēku…
* * *
…tukšums… Tukšums. Tukšums!
…ak, Dievs, – kāpēc…?
…kāpēc nekādu jūtu, šķiet, man vairs nav, kāpēc šīs aklais izmisums, kāpēc šis melnais tukšums…
…un kas ir atlicis…?
…Viņa?
…šī svešā sieviete, kura gaida pie Pils ēkas… – mana vienīgā cerība…
Un es devos pie Viņas…
