Savādas trīsas

savādas trīsas
ar putna spārniem
pār pasauli trauc.

nekad nebūs tā,
ka dvēselei manai
rudens būs par daudz.

tas nekas, ka apjukumā
sirds vēsos vakaros
debespuses jauc.

tā tomēr dzird,
kā aiz durvīm to kāds
mesties neprātā sauc.

un rudens kastaņu mētelī
negaisa ratos
gar namdurvīm brauc.

teic – kā lai dvēseli,
kas neatskatās,
atpakaļ pie sevis sauc?

Pēc karstās vasaras, ar rudenīgām lietus lāsēm, jūtu kā ne tikai mans ķermenis pamostas, bet arī iekšēji kaut kas ir pamodies, beidzot, beidzot ar rudens lietu tas padzēries un nu gatavs ziedēt, un plaukt, un mani līdzi neprātā saukt.

Kāda gan rudens depresija var būt, kad lietus asiņu vietā pa artērijām plūst, tas uzlādē baterijas. Jā, jā. Man nav saules baterijas, kas šķiet ir vairumam cilvēku, kas vasarā priecājas par saulainajām dienām. Žēl no vienas puses, bet nav man tādu un nekad nav bijis. Man ir vienas riktīgas, īstas rudens lietus baterijas. Nu labi, vēl rezervē tiek turētas baltās, pūkainās sniega baterijas, bet galvenais dzinējs ir rudens. Tā tas ir bijis vienmēr, kopš sevi atceros.

Pirmā kļavas lapa matos, pirmais kastanis kabatā, pirmā lietus lāse. Blociņš kabatā un aiziet, sveika, mana Gauja!

Man nav žēl pēdējās lapas. Lai tā krīt. Jo tā būs kā punkts uz i. Tāds kārtīgs un trekns, kā zīmogs atmiņu lādē, apliecinājums tam, ka bija labi.

Tuk tuk, tuk tuk, mana sirds pukst Tev, mans Zelta Ruden!