Pirmais stāsts

Bija aprīlis. Toreiz bija siltāks nekā tagad. Man bija jāiet uz skolu, jāpabeidz pamatskola. Ārā bija tik silts, ka ne par ko negribējās ne domāt ne darīt. Man nebija puiša. Tas it kā netraucēja pilnvērtīgi baudīt dzīvi, bet tomēr biju jau tajā vecumā, kad bija vēlme pēc puišu uzmanības. Man vēl nekad nebija puiša.

Kādu dienu es izlēmu aiziet pie zīlnieces. Tā bija patiešām gudra zīlniece, kas vienmēr pateica patiesību. Viss piepildījās. Es gaidīju, kad viņa beidzot norunās visus pareģojumus un ķersies pie mīlestības lietām. Un tas notika – viņa man pareģoju mīlestību šovasar! Skaistu un ilgu, ar kādu puisi kurš pēc izskata ir simpātisks, bet jaunāks par mani. Es biju tik laimīga, man neko pat vairāk nevajadzēja zināt. Gāju mājās bezmaz vai lekdama gaisā. Nākamajā rītā pirmo ieraudzīju raibu tauriņu. Tai bija jābū zīmei, ka vasara būs piedzīvojumiem bagāta. Tā arī notika…

Skola bija jau pagājusi. Vasara bija svelmējoša un patīkama. Man īpaši nebija ko darīt, tāpēc, es gāju ārā sauļoties, bet pēc sauļošanās sēdēju internetā. Tur man atrakstīja mana kaimiņiene, kas dzīvoja netālu. Abas nolēmām satikties. Es pateicu vecākiem, ka aizeju pie draudzenes un devos prom. Pa ceļam nedaudz sāka kratīt drebulis, kaut arī bija karsts, tas bija mazliet dīvaini, likās, ka kaut kas nenotiek kā vajag. Draudzenes mājās ienācu brīvi, jo pie viņas jau jutos kā savās mājās. Mēs apsēdāmies un sākām runāt, ēst zemenes, līdz mūs nedaudz pārtrauca draudzenes brālis, kas bija atnācis ar draugiem. Brālis viņu pasauca uz citu istabu. Es paliku ar draudzenes brāļa draugiem. Novērsu acis uz citiem priekšmetiem, līdz viens no puišiem mani uzrunāja: “Čau! Kā tevi sauc? ” Es strupi atbildēju kā mani sauc, un pēv neilga laika atnāca mana druadzene un mēs devāmies ārā. Kad pārnācu atpakaļ mājās, visu laiku domāju par šo puisi. Kaut kas viņā man nepatika, bet reizē likās ļoti pievelkošs. Viņš bija jaunāks par mani, bet es uzreiz atmetu domu, ka tas varētu kādreiz būt mans puisis.

Pēc 2 nedēļām, tādā pašā vasaras dienā es viņu atkal satiku. Šajā stāstā saukšu viņu par Kārli. “Hej, vai negribi aiziet ar mums pastaigāt?” negaidīti izdzirdēju no viņa sakām. Es biju viena. Viņam bija līdzi draugs, kas likās daudz biklāks un jaunāks par viņu. Tā bija patiešām garlaicīga diena un es piekritu. Kaut gan tagad uz to atskatoties es nožēloju.

Mēs gājām uz netālā parka pusi. Kārlim līdzi bija narkotikas. Mēs tās izlēmām pamēģināt. Es neesmu nekāda rūdītā narkomāne, bet es vēlējos pamēģināt. Pirmā reize ar narkotikām man bija pirms 4 gadiem un šī kas bija ar Kārli arī bija otrā un pēdējā. Kārlis izņēma vielu un kamēr viņš to darīja, es pirmo reizi tā kārtīgāk pavēroju viņa izskatu. Acis bija dziļas un tumšas, bet ļoti skaistas un draudzīgas, lūpas bija pilnīgas, bet nedaudz pabālas. Zobi bija perfekti. Deguns līdzinājās manējam, apaļš un maziņš. No narkotiku lietošanas miesasuzbūve bija ļoti kalsna, bet iedegusi. Mati kastaņbrūni un pirksti tik gari, ka varētu piederēt klavierspēlētājam. Mēs trijatā iešņaucām koku (kokaīnu). Šīs sajūtas bija katastrofāli dīvainas. Es nesajēdzu ko daru, nesajēdzu ko runāju un ko domāju. Bet VIŅŠ pēkšņi likās tik skaists! Es sapratu, ka šajā dzīvē vēl skaistāku puisi neesmu redzējusi.

Mums vēl pēc tam bija daudzas nejaušas tikšanās ar iedzeršanām un staigāšanām pa pilsētu. Tās likās manas vislaimīgākās reizes, kādas man vien bija. Kopā ar Kārli es atplauku, kaut arī narkotikas nelietojām un patiesībā.. starp mums arī nekā nebija! Kārlis bieži piedāvāja palikt pie viņa, bet es biju pārliecināta – ja Tu esi mana mūža mīlestība, Tu pagaidīsi!

Pagāja 2 nedēļas, bet Kārlis nedeva nekādu ziņu par sevi. Prātā jau bija domas par to, kāda būtu dzīve ar šo puisi. Visskaistāko un foršāko puisi pasaulē. Katru dienu pārskatīju viņa fotogrāfijas un priecājos, cik viņš ir skaists. Bet 2 nedēļas bija pamatots laika posms, lai noprastu, ka viss beidzies… Sākās neliela depresija. Es raudāju katru dienu. Ieslēdzos istabā un nerunāju ne ar vienu. Nekur negāju. Bet tad, man apnika sevi žēlot un tomēr nolēmu iziet ārā, bet sev nosolījos neiet uz to vietu, kur VIŅŠ parasti uzturās. Sataisījos, savilku savas labākās drēbes, sataisīju matus, uzklāju kosmētiku un devos ārā.

Ceļš, ko iet bija patāls. Un ejot pa galvu šāvās dažādas domas. Un viena no tām bija tomēr iet gar to vietu, kur Kārlis uzturas ar saviem draugiem. Un tur viņš tiešām arī bija – izslējies caur visiem kā gailis un ar lielīgu skatienu aplūkoja garāmejošās meitenes. Es neskatījos viņa virzienā. Jau gandrīz pagāju garām, kad pēkšņi izdzirdēju viņa kliedzienu. Tas sauca manu vārdu! Es piegāju klāt un.. viss sākās no gala! Atkal gājām, izklaidējāmies, jutos atkal lieliski! Bet esot ar dragiem viņš vienmēr runāja par dažādām meitenēm, kas viņam šobrīd patīkot un kā viņš centīsies viņas iegūt. Pienāca vakars un bija laiks atvadīties. Es biju pamatīgi iereibusi un nespēju nociesties. Es Kārli noskūpstīju. Pēc tam atvadījāmies un katrs gājām uz savu pusi. Pēc šī notikuma, es viņu satiku tikai iztālēm..viņš gāja un ne uz vienu neskatījās, viņš bija gatavs braukt projām.

Atkal pienāca septembris. Augusts man bija noraudāts mēnesis. Es atkal aizgāju pie zīlnieces. Tās pašas. Viņa man teica, ka tiešām šis puisis ar mani neko nopietnu nav gribējis.Es aizgāju mājās un skaļi raudāju spilvenā. Un tā katru dienu. Kādu dienu es neizturēju un mēģināju sev grizt vēnas. Man tas neidzevās, jo mani vecāki tieši tajā brīdī ienāca istabā. Pēc šī sekoja nemitīga ģībšana, depresija, mazspēks, negulētas naktis. Es jau biju izplānojusi vē vienu pašnāvības mēģinājumu. Tās bija visstiprākās mīlsetības jūtas, kādas es vispār varēju just pret kādu cilvēku. Tās pat varētu teikt, bija pārcilvēciskas. Liekas, ka aizejot viņam, es pati morāli nomiru. Manis vairs nebija. Viss bija pelēks un neinteresants. Viss izraisīja asaras. Pat vismazākais atgādinājums varēja mani saraudināt. Spilvens bija slapjš no asarām katru dienu.

Es tiku sūtīta pie dažādiem ārstiem. Arī pie psihologa. Man tika veikta hipnoze un sāpes mazinājās.. mazliet.. bet tomēr bija palikušas sirdī..

Dažreiz nākas notraust kādu asariņu, bet tas vairs nav mokoši. Ir parādījusies interese dzīvot. Bet ne vairs tāpēc, lai būtu laimīga, bet lai sasniegtu savus mērķus. Lai vecumdienās es varētu ar sevi lepoties. Bet uz mīlestību no vīriešu puses es vairs neloloju nekādas cerības. Mani vairs neviens neinteresē. Sirds uz jebkuru vīrieti ir kļuvusi kā akmens. Varbūt pat tas ir labi. Ir jau pagājis diezgan ilgs laiks. Es kā mašīna dienā eju uz saviem mērķiem. Saviesīgos pasākumos smaidu, kaut arī vakaros pārnākot mājās spilvenā raudu un domāju par Kārli. Ar laiku gribu adoptēt bērniņu. Gribu dabūt jaunu darbu, kļūt neatkarīga. Bet dzīve vienmēr liksies tukša. Šāda mīlsetība, kā man gadās vien vienam cilvēkam no desmit tūkstošiem. Es tikai ceru, ka viņš ir laimīgs. Visums man ir iedevis visnetīkamāko dāvano – mūža mīlestību, bez pretmīlas.

Tagad Kārlis izbauda dzīvi dažādi. Vēljoprojām aizraujas ar narkotikām, ballējas. Meitenes maina kā zeķes. Atzinusies es viņam neesmu un arī netaisos, jo jau ir zināms, ka reakcija būs negatīva. Kādreiz jau tika izteikts, ka nopietnas saitības viņš nevēlas. Bet es. Es kā vienmēr dzīvoju savu pelēko dzīvi. Nāku mājās no darba. Ieslēdzu kādu lirisku dziesmu, apēdu kādu šokolādi un sēžu vientulībā. Un neko arī vairāk negribas. Šopavasar pirmo redzēju dzeltenu tauriņu.