Pieskāriens

Vai jūs ziniet to sajūtu, kad tauriņi kutina vēderu un smaidīt gribas arī brīžos, kad citi raudātu? Man ir jāatzīstas, ka šādas sajūtas caurstrāvo mani jau veselu dienu un iemesls tam ir gaužām triviāls- viņš.

Pie visa vainīga bija tā nolādētā dakšiņa, kuras man trūka, lai apēstu kāroto kūkas gabaliņu darba virtuvē. Izstāvējusi Maximā divdesmit minūšu rindu, es steidzos atpakaļ uz ofisu, lai apēstu kāroto šokolādes kūkas gabaliņu. Iegāju virtuvē un, pakojot ārā kūku no plastmasas trauciņa, ar acīm meklēju dakšiņu. Ielūkojos visos skapīšos, bet nekā.
„Lieliski,” es atspiedos ar rokām pret virtuves virsmu, domās jau meklējot vainīgos, kas nespēj atlikt mantas atpakaļ. „Nu kas tie par cilvēkiem!”

„Vai jūs meklējiet šo?” man pie auss pēkšņi atskanēja samtaina balss. Lūdzu, nepārstājiet runāt, es pie sevis nodomāju, nepagriežoties.
„Kā lūdzu,” es tomēr pavēros uz samtainas balss pusi un sastingu. Lai dievs apgrābstās, es nodomāju, kāds neaprakstāmi skaists tēls.
„Jūs meklējiet šo?” viņš vēlreiz atkārtoja, rokā intriģējoši virpinot dakšiņu un smīnot.
Es nespēju atraut acis no viņa pirktiem, kas pieskārās dakšiņai. Jūs pat iedomāties nevarat, kādas domas tanī brīdī joņoja manā prātā.
„Jā, tieši šo,” es steidzīgi izrāvu dakšiņu viņam no pirkstiem un strauji pagriezos, lai viņš neredzētu manus piesarkušos vaigus.

Piegājis pie kafijas automāta, viņš nospieda pogu „Melna kafija” un sakrustojis rokas sev virs krūtīm atspiedās pret sienu.
„Jūs šeit strādājat?” viņš ierunājās, skatoties uz mani. Ar tādu balss tembru viņam būtu jāstrādā izziņu birojā vai radio, vai kaut kur…tikai ne ofisā.
„Jā,” es pagriezos pret viņu, rokā turot šķīvīti. Šokolādes gabals manā mutē izkusa kā gaisīgs zīds. „Un jūs?”
„Es esmu šeit atnācis uz tikšanos, bet jūtos kā mājās.” Viņš atrāvās no sienas, izņemot krūzīti no kafijas aparāta.
„Jā, to var redzēt,” es klusām noteicu un turpināju ēst.
Pēkšņi viņš, nolicis krūzīti uz galda, lēnām pienāca man klāt.

„Jūs esiet nosmērējusies,” viņš noteica, vērojot manu seju.
„ Kur?” es strauji pieliku pirkstus pie sejas meklējot mana uztraukuma pēdas.
„Nē, nē, ne tur,” viņš skaļi iesmējās un ar īkšķi lēnām pieskārās manam zodam. Uz īsu sekundes simtdaļu, mūsu ķermeņi saskārās. Uz īsu simtdaļas sekundi viņa īkšķis slīdēja pa manu seju un mēs kā apmāti skatījāmies viens uz otru. Viņa brūnās acis un skatiens, kurā varētu noslīkt, tā arī nerodot mieru, viņa vīrišķīgais aromāts, kas reibināja kā saulē sakarsis vīns. Viņš stāvēja man tik tuvu, ka varēju just viņa elpu.
„Viss?” es knapi izdvesu, lūpām nedaudz paveroties.
Viņš tikai paraustīja galvu un, nesakot ne vārda, pieskārās ar īkšķi manai apakšlūpai, pārslīdēja tai pāri, un pielika pirkstu pie savām lūpām.
„Garda kūka,” viņš nočukstēja. „Es teiktu, izcila izvēle.”
„Viens lats un divdesmit pieci santīmi,” es noteicu. „Dārga izvēle.”
„Bet jūs šo garšu atcerēsieties ilgi. Tas bija tā vērts.” Viņš atkāpās un paņēmis krūzi, devās uz durvju pusi. „Man bija prieks ar jums iepazīties…”
„Una,” es steigšus noteicu.
„Jā… Una. Lai jums lieliska diena. Nepazūdiet, es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies,” viņš lēnām pateica un izgāja pa durvīm.

Kas tas bija?? Kas tikko te notika?? Es noliku šķīvi uz galda un pāris minūtes skatījos tukšumā. Viņa pieskāriens bija izsitis mani no līdzsvara, bija pārņēmis savā varā un negrasījās laist vaļā. Tas bija apdedzinājis mani tik negaidīti, ka nebiju paspējusi tam sagatavoties.

Visu turpmāko dienu es cītīgi strādāju, neļaujot savām domām atgriezties tajās pāris sekundēs. Arī šodien es joprojām jūtu viņa pieskārienu, es redzu viņa skatienu un uzdodu sev retorisku jautājumu: kas būtu noticis, ja mēs būtu satikušies citā vietā un citā laikā? Vai tas viss būtu apstājies pie šī, sajūtām netveramā, pieskāriena?