Kādu laiciņu manī ir pārdomas, divējādas. Par Mazo Cilvēku, sevi, savām attiecībām ar ģimeni, pasauli un vīriešiem.
Es laikam beidzot esmu saniegusi to jauko sajūtu, ka neviens nav vajadzīgs, ka esmu pašpietiekama. Manas draudzenes man saka – par ilgu tu esi viena (ar to viņas domā- celibātā, un par to pāris gadus atpakaļ vispār nevarēja būt ne runas) – tev jāsāk staigāt uz randiņiem 🙂 Bet man negribas. man negribas iespringt, es nejūtu vajadzību pēc flirta, satraukuma, telefona zvanu gaidīšanas un visa, kas tam nāk līdzi. Protams, ka tas viss ir forši, bet man neprasās. Es nejūtu izmisumu ne saistībā ar savu vecumu, ne statusu, ne seksuālās enerģijas apmaiņas trūkumu 😀
Esmu kļuvusi ļoti izvēlīga, nevēlos tērēt laiku uz kādu, ar ko neesmu gatava pavadīt savu dzīvi. Jā, man vairs nav laika īslaicīgiem romāniņiem, man ir mazais un tas ir paaugstinājis latiņu.
Es tikai cenšos saprast, vai šī pašpietiekamība ir patiesa vai manis pašas mānīšanās, lai “izsargātos” no iespējamām sirdssāpēm . Varbūt tieši tāpēc šī augstā latiņa, priekšnoteikumi, mans īpatnējais stils, kas mirgo – netuvojies, ja esi diegabiksis 🙂
Un tomēr, bez šiem noteikumiem nekur. Savā vīrietī es redzu – mieru, paļāvību, saskaņu, godīgumu, tantru, tēvu un draugu Mazajam Cilvēkam un garīgu skolotāju un līdzvērtīgu patstāvīgu un pastāvīgu partneri sev.
Nez, vai tāds pastāv? Un galvenais jautājums – nez vai tāds vēlas blakus mani?
