Pasaka “Pelēkā bulta”. 6.daļa

Tikai viens jautājums, Īrisa…

– …kur Tu šeit redzi… – “parastu mirstīgo sievieti”?

* * *
– Es?

…ak, jā.
Tieviņa, teju vai “caurspīdīga”, neliela auguma sieviete, kuras plaukstas ir tik pat mazas, kā pusaugu skuķei…

Plika…
…pūkainā salāta krāsas halātiņā, mīkstās mājas čībiņās…

– Tu uzrunā mani, kā… – Ludmilu…?
…un, es – runāju krievu valodā…

Labi.

* * *
– …bet, tagad, Īrisa, klausies, ko teikšu… – ne manai ārienei, ne vārdam, ne valodai – nav nozīmes.

Asinis.
Tikai asinis… – tikai asins balss izšķirs visu!

Manās dzīslās tek somu asinis…

– …un…, šis maģiskais ierocis… – ir glabājies manī!
Šo asiņaino dunci es izvilkšu no sevis – no savām asinīm!

Somu duncis – ir neatvairāms!

– Un Tu tūlīt sajutīsi… – stindzinošu Ziemeļu elpu…

* * *
– Kurp Tu lido, Mīļumiņ?
Lejā!
Ko…, – spārni vairs nenes…?

– Nu, i… – kur tu skrien?
Klibās kājas sāp?! Cik tas ir smieklīgi!

– Ak, nokriti… – un tagad Tu rāpies pa grīdu. Tikai uz kurieni?
Uz… – stūri…?

* * *
– Ak, cik mēs skaļi raudām!
Bet tas nelīdzēs, Mīļumiņ…, – ziemeļnieki nepazīst žēlastību!

– Ai… – kā mēs trīcam, ai, kā mums deguns tek…
…pagaidi…,

…Tev tek deguns… – es noslaucīšu…!

* * *
– …nu, – nebaidies, nebaidies tā… no manis, Mīļumiņ…
Es Tev neko ļaunu nenodarīšu!

– Nāc…, es paņemšu Tevi uz rokām…
…tā, – stāvi šeit – uz lielā, apaļā galda…

* * *
– Tūlīt…
…mēs noslaucīsim deguntiņu…, un es paņemšu tīro kabatlakatiņu… – lai noslaucītu arī… asariņas…
…sakārtosim kleitiņu, Mīļumiņ…

– Vai esi nomierinājusies?
Labi.

– Uzsmaidi man, lūdzu…, Manu Sirsniņ!
…un…, tagad…

* * *
– Tagad, Īrisa… – parādi man ieroci, ar kuru Tu mani nogalināsi!