Tādu jautājumu pirms dažām dienām saņēmu. Ar savu atbildi pati sevi “iedzinu stūrī”. Jā un nē. Ir taču tik daudz laika pagājis, lai pieņemtu to, ka esmu tur, kur esmu. Samierinātos. Aizmirstu iepriekšējo dzīvi. Pavadītu laiku, kopjot māju, barojot suņus, adot zeķes, skatoties TV, rakstot…. Agrāk tas viss bija “starp citu”. Nebija pat laika uzskatīt, ka tas ir galvenais ikdienā. Nebija jau arī.
Varu būt lepna, ka man ir divas dzīves, divas dzimšanas dienas… Nu un?
Jau kuro reizi jāsaka, ka žēl, ka nav izsistas tās šūnas, kas atbild par atmiņu. Atmiņas ir mana bagātība. Pie tam liela bagātība. Kur tik neesmu bijusi, ko redzējusi, ko piedzīvojusi… Šodien nedzīvoju pagātnē. Laika izsapņoties, izfantazēties par rītdienas skaistumu arī man pietiek. Rītdienā nav dubļi un peļķes. Tie ir vakardienā.
Labāk rakstu. Tā “iemiesojos” burtos, nav jālauza galva par savām problēmām. Tie, kas joņiem skrien pa ikdienas darbiem, arī nedzīvo savās ikdienas problēmās. Viņiem tās ir “starp citu”. Tā tā dzīve paiet.
Jā, agrāk bieži parakstoties uzskribilēju Es, tagad ļoti reti. Vai tas ir tas, kas man pietrūkst?
Pašai sevis nepietrūkst?
Dalīties.
