Es vēlos nopirkt guašas. Un mālēt šo neaprakstāmo, manas sajūsmas izsaukušo skatu aiz loga. Bet kāpēc man ir jāpērk? Šajā pirkšanas un pārdošanas ērā tik daudz, kas ap to grozās. Bet man nav jāpērk. Kastaņu vezumus un zīļu kaudzes tāpat varu vest ar tačkām mājās . Un taisīt dzīvnieciņus. Tādus neīstus, bet reizē dzīvus.
Nē, es varu tērpties kastaņzīļu kleitā, uzlikt lapu virtenes un pīlāžu krelles, un noreibt no svaigā gaida, dejojot līdz ar lietu, dejojot tajā, mazliet griezties un mazliet reibt. Un viss par velti.
Visam pa vidu, plaukstu savīšana ar rudeni, viņš mani ieved citā pasaulē. Vai tomēr manējā? Es padomāšu…
Caur un cauri tā ir manējā. Ak, es taču esmu bagāta, jo man negribas neko citu,kā šīs reibinošās sajūtas. Sajūtas,kas liek man mirdzēt. Neviltots prieks. Krāšņi krāsaini krāsots krāsainais prieks!
Par velti krāsas.
Dalīties.
2 komentāru
Zīļuki!!! Vērojot, kā dēlēns ar tiem rotaļājas nenogurdams, veikala mantas nepieprasīdams, un pašai – sajūtot zīļu kreļļu smagumu uz krūtīm… Tas tik ir vareni rudenī un tik tīri no pirkšanas un pārdošanas ēras! Tik tiešām – citā pasaulē!
krāsainais rudens patiešām ieved citā pasaulē – gribas tik dejot un čabināties lapās 🙂 dikti skaisti vārdi, liek aizmirsties un paraudzīties uz pasauli ar mazliet rozām brillēm 🙂 malacis!!!