Pagājušo nedēļu iesāku visai neparasti- lielāko pirmdienas daļu pavadīju mežā. Neplānoti sanāca doties garā pastaigā pa Ikšķiles mežu.
Baudīju rudenīgā dzestruma pielieto gaisu, krāsainās lapas uz takas un spirdzinošo lietutiņu, aizmirstot par visām ķibelēm un to, ka tik neplānoti mainījušies mani dienas plāni.
Atpakaļ ar ceļabiedru nolēmām doties, nevis pa līkumotajām meža takām, bet it kā pa taisnāko ceļu- pārredzamu, platu grants ceļu. Jā, darba diena- tādēļ uz lauku ceļa neviena cilvēka, tikai mēs. Vērojām aplokā ganāmies zirgus, tikko uzslietas mājas un iekoptus dārzus. Skaisti. Taču kas tur priekšā? Apstājos kā zemē iemieta. Divi milzīgi rotveileri sastinguši uzbrukuma gatavībā vēroja mūs ar niknām acīm. Viens pat rēja.
– Vai viņi ir aiz žoga?-jautāju savam ceļabiedram.
– Nosacīti. Tajā malā kaut kāda sēta ir, tālāk pussagāzušies dēļi. Ar ko viņi baro tos suņus? Tas viens ir tik milzīgs!
– Ejam atpakaļ. Garām viņiem neiešu! Ejam atpakaļ!- es atkāpos, aiz piedurknes velkot līdzi ceļabiedru.
Te uztaisīšu nelielu atkāpi, paskaidrojot, ka man tiešām ir ļoti bail no lieliem, nikna paskata suņiem, īpaši – rotveileriem. Bērnībā viena šāda eksemplāra dēļ nācies gulēt slimnīcā.
Ceļabiedrs nebija ar mieru doties visu to garo ceļu atpakaļ. Jā, līkums sanāktu pamatīgs. Un jau bijām nedaudz saguruši.
– Ejam te apkārt pa pļavu! – viņš ierosināja.
– Kā tad! Suņi redzēs, ka mēs tā slapstāmies kļūs vēl niknāki.
Manas iebildes netika ņemtas vērā, un tā, es cieši pieķērusies pie ceļabiedra rokas, uzvilkta kā stīga, negribīgi devos uz priekšu.
Suņi, redzot mūs tuvojamies, sāka niknāk riet.
Ātri virzījāmies uz pļavas pusi, kur mūs no suņu acīm apslēpa krūmāji un zemi koki.
– Dosimies te pāri šim aitu aplokam, un būsim atpakaļ uz ceļa.
Nē, es šim ierosinājumam nebiju gatava. Aploks bija klajš lauks- tur suņi mūs atkal ļoti labi varēja redzēt. Un – ja nu viņi apsargā šīs aitas? Tad vispār būsim ķezā – jā, tādā mirklī caur galvu zibenīgi izskrien tik daudz domu. Bailes saasina uztveri un sabiezina krāsas- viss liekas bīstamāks, nekā tas varbūt patiesībā ir.
Bet tur gatava iet nebiju ne par ko. Ierosināju doties dziļāk iekšā mežā.
Pašķīrām zarus, izbridām caur krūmājiem un devāmies dziļāk prom no ceļa. Un, lūk, uzgājām meža taku- te noteikti bieži staigājuši cilvēki, kārtīgi iemīta.
-Varbūt kaut kāds taisnāks ceļš, pa kuru pilsētnieki vasarās dodas uz karjeru peldēties? – minēju.
Riskējām un nolēmām pa to iet tālāk.
Pēc dažām minūtēm jau ceļabiedrs atpazina vietu, kur iznācām.
Tad mēs, bailes aizmirsuši, smaidījām un varējām teikt paldies rotveileriem par ietaupīto laiku un spēkiem, jo viņi netieši bija mūs uzveduši uz taisnāko ceļu.
Kādēļ šis it kā tik parastais notikums man tik ļoti iespiedies atmiņā? Jo dažas dienas pirms tā piedalījos Marijas Ābeltiņas vadītajā jautājumu-atbilžu vakarā ‘Rudens pārsteidzošā iedvesma’. Tur mēs runājām par mērķiem un ceļiem, kādus izvēlamies iet, lai tos sasniegtu.
Vai taisnākais ceļš vienmēr ir labākais? Vai ar taisnāko ceļu vienmēr visātrāk sasniegsi mērķi? Pat tad, ja uz tā būs nikni rotveileri un tu riskēsi iet viņiem garām? Vai ir vērsts ‘ciesties’, lai tikai sasniegtu to lielisko mērķi? Ceļš, kas savā būtībā atšķiras no mērķa un rezultāta, ko vēlies ar to sasniegt, reti kad turp aizvedīs. Nu ja uz tā tevis izvēlētā ceļa ir tik daudz šķēršļu, ir tik milzīgi jācīnās un jābaidās, nogriezies un dodies pa citu! Skat, varbūt beigās būsi vēl lielāka ieguvēja! 🙂
