Es to atradu. Nē, pareizāk sakot, man to palīdzēja atrast – manu šī dzīves posma ceļvedi, prieku raisošo, pie sveces raudamo, gaiši skumīgo elpu un sirdspukstu – Vara Vētras albumu “Pārdodu vēju un zirgu vēl klāt”.
Nē, tam nav nekāda sakara ar aizkustinoši dziedāto “Māmiņai” “Dziedi ar zvaigzni” šovošanās ietvaros (ja godīgi, sākumā nesapratu, ko visi TĀ ņemas ap to dziesmu, mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja). Nē, tam nav nekāda sakara ar reklāmas pasākumiem (jo man pat nebija ne jausmas, ka šāds brīnums eksistē, lai gan tagad šur tur pa banerim ir redzēts). Tam visam ir cits iemesls. Stāsts. Mans. Mazliet neticams, mazliet muļķīgs un mazliet skaistāks nekā vajadzētu būt.
Stāsts, kurā ir bijuši gan sirsnīgi smiekli līdz asarām, gan asaras vien, bez jebkādas vēlēšanās smieties. Jā, arī rozes. Daudz, daudz rožu. Tik daudz un bieži, ka draudzene, atnākot ciemos, noteica, ka es drīz varēšot atvērt dārzniecību – kā viņa ierodas, tā visi iespējamie trauki piestūķēti ar baltām, dzeltenām, sarkanām, laškrāsas skaistulēm.
Un šampanietis. Noskaņai.
Siltums pirkstu galos – vienīgais pieskāriena veids, kam esam ļāvušies. Sameloju – ir bijis arī apskāviens un buča uz vaiga.
Jā, un karuselis – tas bija tajā pašā vakarā, kad pirmoreiz satikos aci pret aci (jeb ausi pret ausi) ar Vari, kurš mierinoši dziedāja fonā, bet es vizinājos karuselī – mašīnā, kura sniegotā laukumā tik griežas un griežas, un griežas ap savu asi kā negudra…Arī vienkārša sēdēšana siltā mašīnas salonā un skatīšanās, kā lukturu gaismā uz pirkstgaliem graciozas piruetes izdejo sniegpārslas, lielas un mierīgas. Veselu mūžību.
Stundām ilgās telefona sarunas, kad es Vari klausījos caur telefonu – man kā princesei sarunas vidū tika skandētas dziesmas, vienkārši klusējot, izbaudot kā skaņas viļņi no atskaņotāja kā migla smaržīgos vālos veļas cauri viņa telefonam uz manu un atduras (un paliek) ne tikai ausīs.
Pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Jā, tā ir. Šis nav skaistais happy-end pastāstiņš. Tā (par laimi vai diemžēl, vēl īsti nesaprotu) ir dzīve, īsta un līdz mielēm skarba – viņš, kā šķiet, atrodas uz irstošas laulības pačabēšanas sliekšņa un es – it kā ļoti laimīga, mīlēta un mīloša attiecībās ar savu draugu. Tikai nesaprotu, kāpēc man ir vajadzīga tā Vara diska klausīšanās komūna divu cilvēku sastāvā?
Es nekādā gadījumā necenšos te iepiņķerēt kaut kādu slēpto reklāmu. Esmu nodzīvojusi pietiekami daudz gadu, lai saprastu, ka tas, kas patīk Anniņai, Pēterītim var nepatikt, bet Māriņai vispār izraisīt pumpu uzmešanos. Pieļauju, ka kādai/am mana sajūsmināšanās varētu šķist nepamatota. Un es jau tomēr tā ļoti subjektīvi šo mūziku tveru. Šķiet, esmu pat ar to saaugusi (tas ir dīvaini – jo man pašai sava diska nebija, dzirdēju to tikai mūsu retajās tikšanās reizēs un telefona sarunās. Un tad kādu laiku vairs nedzirdēju, jo es teicu, ka mums tas ir jāpārtrauc. Kaut arī fiziski nekrāpjam, kaut arī neko sliktu nedarām, mums jāpārtrauc šī “nekā slikta nedarīšana”. Iestājās lielais klusums, šī mūzika no mūsu ausīm tika turēta pa gabalu). Un es ticu, ka tad, kad šis piektais gadalaiks būs beidzies, man to vairs ilgi negribēsies klausīties.
Kā ir tagad? Tagad es sēžu ar saaukstēšanās nomocītām smadzenēm, esmu aizkavējusies darbā. Rakstu šīs rindas. Dedzinu sveci un dzirdu:
“Sirds it nevienā neklausās,
Bet kamēr vien tev acis mirdz,
Nekad vairs viena mājās neies
Mana sirds.”
Jā, man tagad pašai ir Varis, kuru man šopēcpusdien ar tramīgu buču uz vaiga un nozušanu pat ne 60, bet visās 30 sekundēs (esmu pateikusi, ka mēs vairs nedrīkstam redzēties un kādu mēnesi tas arī nav noticis) viņš sabijies ienesa manā kabinētā un nolika uz galda. Neko nesakot, pagriežoties un aizejot.
Pārāk skaisti, lai būtu patiesība, vai ne?
