Eņģelis neesmu. Mācos.Līdz dzīves galam varbūt iemācīšos. Spārni jau ir. Tik slēpju. Lai kāds vēlreiz neiedomātos aplauzt. Lai pati pārāk bieži nelidinātos. Lidošanai biežāk izmantoju slotu. Tik tagad baigi auksts, fiziskas darbības lidojot arī nav jāveic, salt vien iznāktu. Labāk sildos pie sveces.
Par kaut kādiem santīmiem kļūt par enģeli netaisos. Reklāma tam pasākumam laba, burvīga, brīnišķīga. Gan jau savāks daudzus simtus, tūkstošus, lai tie nabaga bērni varētu dzīvot.
Tāda būtne kā es, kam reizē ar liesu izņemta arī sirds, var teikt – jā, ir briesmīgs katrs konkrētais gadījums. Briesmīgi, kad pasaulē nākusi tāda dzīvei nederīga būtne. Žēl to vecāku. Bet varbūt ne tikai viņiem būtu vieglāk vienreiz skaļi noraudāt un ķerties pie jauna bērna taisīšanas. Nebūtu jāmokās ne pašiem, ne bērniem visu dzīvi.
Tie, kas grib kļūt par eņģeļiem par dažiem latiem vai santīmiem, varētu kļūt, vajadzību šodien netrūkst. Reklāmas izdomātāju un pasākumu vadītāju arī netrūkst.
