Zinu, zinu – noklausīties svešas sarunas nav labi. Tomēr reizumis man gluži „netīšām” sanāk. It īpaši sabiedriskajā transportā. Tā nu nesen tramvajā dzirdēju sekojošu sarunas fragmentu:
-„Un kā tad tev iet?”
-„Ai, galīgais bardaks!”
-„Bardaks?”
-„Jā.. nu var just, ka gada nogale klāt, darbi, visādas jubilejas, un vēl tie Ziemassvētki…” (teiktajam sekoja smaga nopūta)
Šajā brīdī man izbrīnā iepletās acis – tie Ziemassvētki? Bardaks?
Jau prātā apspēlēju dažādus teikumus, ko varētu veltīt šai sievietei, protams, saistītus par šo svētku gaišumu, spēju priecāties un svinēt svētkus.
Bet tad attapos. Tik tiešām eksistē arī otra – ne tik priecīga- Ziemassvētku puse, un par to man atgādināja viena cita saruna, kuras lieciniece biju (tā nebija gluži par Ziemassvētkiem, bet vienas jubilejas priekšvakarā).
-„Nu tad ejam!”
-„Es nevarēšu paspēt, ej viens pats. Man vēl kotletes jāsacep.”
-„Ko tad tu visas dienas garumā nevarēji kotletes sacept? Ko tad tu darīji?”
(šeit iestājās neveikla klusuma pauze un viņas acīs iemirdzējās asaras)
-„Kā? Es zupu vārīju pusdienām, rasoli griezu, māju uzmazgāju…”
Ir labi, ka tik daudzām no mums šādi pārmetumi nekad nav jādzird. Ir labi, ka daudzām no mums arī vīrietis prot pagatavot ko garšīgu. Ir labi, ka daudzām no mums mājas solis un arī pienākumi svētku organizēšanā ir sadalīti ar dzīvesbiedru.
Diemžēl joprojām daudzās ģimenēs visus šos pienākumus veic sieviete viena pati.
…dāvanu iegāde, naudas skaitīšana, plānošana un rēķināšana, eglītes sagāde un rotāšana, gatavošanās svētku pasākumiem bērnu skolās, mājas pucēšana, svētku vakariņu gatavošana un pēc tam –netīro trauku kalnu likvidēšana…
Nav brīnums, ka Ziemassvētkus viņa sauc par „bardaku”. Nav brīnums, ka pirmssvētku laikā viņa ir īgna un uzvilkta, un arī pašos svētkos ierosinājumu iet laukā celt sniegavīru neuztver ar sajūsmu, jo viņas vienīgā vēlme ir – doties kārtīgi izgulēties.
2 komentāru
un kurš tad spieda tās kotletes vienai cept? beidzamajā laikā sastopos ar sievietēm, kas savus vīriešus par bērniem pataisījušas, nesen veikalā redzēju kārtējo ainiņu – <br>sieviete: nu nopērc sev šito cepuri, baigi foršā! <br>vīrietis: nu negribu, nepatīk man viņa, neesmu nekāds pusaudzis<br>sieviete: ai nu beidz, iedod 5 latus, nopirksim, gan jau vilksi, taču baigi foršā<br><br>kas tā ir par tendenci, izkomandēt savus vīriešus kā tādus bērnus?? ko tad brīnaties, ka viņi nepalīdz (vieglāk izdarīt pašai nevis izskaidrot) ?
Varbūt labāk vienai kotletes cept, nekā ar nemīlamu vīru iet ciemos? varbūt tas vīrs ciemu reizēs atļaujas izrunāties par savu sievu, nodarboties ar sievu salīdzināšanu? <br>Visas tās Ziemsvētku bardaku būšanas (svinības un naudas tēriņi darbā, pie radiem, pašas mājā, dāvanu meklēšanas, gada noslēguma darbu nodošanas)tiešām spēj sabojāt svētkus, īpaši, ja otrā puse palīdz jau gan, bet arī bez īpaša entuazisma un bez jebkāda romantisma. Vienīgie, kuru dēļ ir spēks (un tas ir jāspēj) vairākus gadus uzrīkot pa vidu bardakam svētkus mājās, ir mazi bērni. Līdz brīdim, kad saproti – viss, pietiek. Un tad meklē ceļojumu aģentūras, lai aizbēgtu no Ziemsvētkiem pašas mājā.