Vakar tiešām šķita, ka pavasaris ir klāt – saule sildīja tik patīkami, putniņi čivināja, urdzošas tērcītes tecēja no milzīgajām sniega kalnu grēdām, arī cilvēku sejās bija jaušamas pārmaiņas – prieks, atvieglojums, laiskums. Pēc ilgiem laikiem arī mūsu ģimenē bija kārtīga brīvdiena. Kaut uz mirkli nebija mana darba, nebija vīra darba, nebija skolas un neskaitāmo mājas darbu, lasāmo grāmatu kalna, kurā ieurbjoties „manis nav mājās”. Arī no pleciem, gluži kā kūstošs sniegs, kaut uz mirkli bija pazudusi pienākuma apziņa, kas līdz šim katru minūti sava laika lika izmantot maksimāli lietderīgi. Jo darba jau mazāk nepaliks…
Pēc laiskas brokastošanas devāmies garā un nesteidzīgā pastaigā pa vietējām ieliņām. Baudījām sarunas, arī minūtēm ilgu iešanu līdzās klusējot. Bija tik labi! Gribējās otram nebēdnīgi ieķerties rokā un tikai turpināt iet un iet. Atpakaļ griezties nemaz negribējās, jo šķita, ka tad šī sajūta izgaisīs, gluži kā gaiss no pārdurta balona.
Vienā brīdī pat pārņēma dusmas uz sevi, cik ļoti ikdiena tomēr mūs padarījusi „par pieaugušajiem”, kuriem vienmēr ir pienākumi un plāns, kā tos maksimāli efektīvi izpildīt, šādiem sīkiem dzīves mirklīšiem nozogot laiku pašiem pirmajiem. Viens otram jautājām, kas gan mums liedz katru dienu kaut uz stundu apstādināt laiku tikai mums pašiem? Un atbilde, lai cik brīžam nepatīkama nebūtu, skan tā: „Mēs paši!” Un patiesi, tas taču tikai mūsu pašu rokās, mūsu attieksmē pret sevi, vienam pret otru, pret laiku, kas mums dots!
Nav jau nekas jauns, daudzās gudrās grāmatās par to raksta, arī paši dziļi sirdī apzināmies, kā ir pareizi, tomēr pragmātisms lielākajā daļā gadījumu tomēr ņem virsroku. Taču ļauties tam vienmēr un visur arī nedrīkst. Dažkārt vajag šo ikdienas rutīnu, notikumu plūdumu apstādināt, gluži kā nospiežot pauzi. Un pauzei jau nav vienmēr jābūt mēnesi garam atvaļinājumam, kurā doties uz vientuļu salu, lai atgūtu “nokavēto”. Pauze var būt arī mazas lietas, kas spēj mainīt ikdienas plūdumu. Tā es pie sevis filozofēju, līdz bijām jau atgriezušies. Un, cik zīmīgi uz kaimiņu mājas sienas mūsu uzmanību piesaistīja uzraksts. Dziļš, patiess un skarbs. „Mīlestībai nepietiek divas brīvdienas!”
Ceru, ka arī Tev bija jaukas brīvdienas un arī Tavā ceļā gadījās kāda pārdomu vērta atziņa!
