Māmiņdiena ierasti ir silta, pavasarīgu vēsmu appūsta diena, kad bērni dāvā mammām bučas un ziedus. Tā kā esmu jau visai liels bērns, nolēmu, ka šis gads būs savādāks, ar īpašāku un siltāku dāvanu ikdienā nogurušajai mammas dvēselei. Pārrunājot šo jautājumu ar darba kolēģēm, saņēmu ieteikumu pasmelties idejas intereta adresē www.uzvelckreklu.lv, jo kolēģe nesen televīzijā bija redzējusi sižetu par šo darbnīcu un arī pati kaut ko bija veiksmīgi pasūtījusi. Jāatzīst, ka sākotnēji šī ideja nelikās tik pievilcīga, es pat teiktu – „tāla no sirsnīgas dāvanas mammas nogurušajai dvēselei”. Tomēr intereses pēc iegāju lapā vismaz uzzināt, vai šeit ir tas, ko meklēju, jo dāvanu bija nepieciešams sagatavot steidzamā kārtā, lai jau pirms svētkiem tā kopā ar mani aizceļotu uz lietaino Londonu pie mammas, tā arī nesagaidot nozīmīgo datumu. Man par pārsteigumu patiešām atradu lielisku ideju dāvanai, tādēļ gribu padalīties savā pozitīvajā pieredzē.
Faktiski tā bija mīlestība no pirmā skatiena. Mīlestība starp mani un pavasara saules dzeltenuma krūzīti ar pieskaņotu karotīti. Šis piemīlīgais ārējais veidols mani uzrunāja un ļāva raisīties idejām. Un ideja, kuru galarezultātā īstenoju, ir tik vienkārši ģeniāla, ka nevaru nepadalīties. Kā jau minēju, esmu visai liels bērns, kuram pašam ir arī savas atvasītes, tādēļ ar uzvelckreklu.lv palīdzību tika realizēta mana visgaišākā doma un mīļākais veids kā pateikt „es tevi mīlu, mamm!”. Nosmērēju savu mazo ķiparu plaukstiņas ar bērnu krāsām un sagatavoju nospiedumus uz baltas lapas. Šos nospiedumus skenētā formātā nosūtīju ieteiktajai radošās apdrukas darbnīcai ar lielāko bērna mīlestību, brīnuma gaidās…
Kompliments arii kreklu darbniicai – viss iegādes process atstāja tādu viegli patīkamu pēcgaršu – elementāra pasūtīšanas sistēma un forša apkalpošana, kura, kā domāju, pēcpadomju Latvijā jau ir izmirusi,. Vienīgā nianse – nevarēju dabūt savu pasūtījumu tajā pašā dienā, kā arī nācās tuvāk iepazīties ar interneta darbnīcu – konstruktoru, kur māka ir nedaudz jāielauza, ja esi bērns virs 30 ar nepilnīgām datorzināšanām, tomēr arī šī skola lika savai idejai pieiet oriģinālāk un izmēģināt vairākas variācijas par tēmu.
Rezultātā es lidoju uz Londonu ar laimīgi muļķīgu sejas izteiksmi, nesdama padusē mīlīgi iesaiņoto krūzīti, gluži kā pirms gadiem 20, kad nesu mammai rokās samurcītas narcises un nevērīgi pašzīmētu kartiņu. Un, gluži kā pirms gadiem 20, cieši, cieši samīļoju mammu, kad viņa, izsaiņodama manu izloloto krūzi, raupjo pirkstu rūpīgi vilka pāri mazajām, krāsainajām plaukstiņām, un apstājās pie: „Visbučīgākās omes mīļkrūze” (šis bija manu rakaru literārais savārstījums), un pār vaigu sāka ritēt maza, mirdzoša asariņa…
Liela bērna dāvana mammai
Dalīties.
