Ko streso!

Ziema atkal pienākusi, bet vecās “ziemas riepas” vēl nav nomestas kamēr jau mazās eklērkūciņas audzē jaunas. Un tad kāds 30 gadus vecs (vai jauns?) vīrietis man izklāsta savas domas par sieviešu apaļīgumu. Lūk…
“Es nesaprotu ko tās sievietes streso. Tur par daudz, tur par maz un tur kaut kas šķībs. Ja reiz tu esi apaļāka, nu nevar gribēt izskatīties pēc modeles. Bet nē, mēģina uzvilkt izmēru mazākas drēbes un tad burkšķ, ka neder, ka neizskatās, ka ir resna. Nu paklau, ja Tu par sevi tā izsakies, tad loģiski, ka arī es sāku pievērst uzmanību tavai riepiņai vai celulītam, kuru “brutāli” iegrūd man degunā ar tekstu – ārprāc, paskaties kāds man celulīts. Es ar prieku skatos uz tām sievietēm kas prot sevi pasniegt un apģērbt attiecīgi ķermeņa uzbūvei un izmēram. Protams, ka es atskatīšos uz to modeles augumu ar īsiem svārciņiem, varbūt pat viņu gribēšu, bet ne jau tur ir tā sāls. Arī NE modeles auguma sieviete var būt skaista, turklāt ar tādu es labprātāk uzsākšu sarunu un jutīšos brīvāks. Man taču arī ir trūkumi, kurus tā garā, blondā, lielo krūšu īpašniece droši vien pamanīs. un no pieredzes varu teikt, ka tās tievās bezcelulīta būtnes ne vienmēr ir labākas gultā.”
Un šis pēdējais teikums man lika pacelt zodu un iekšēji pasmaidīt. Bet tajā vakarā “nezināms” spēks man lika pavērt apakšveļas atvilktni un uzvilkt sarkano korseti, kas bija iestūķēta dziļākajā atvilktnes stūri, lai uzvilktu, kad izskatīšos pietiekami labi. Un eh kā mainījās garastāvoklis ieraugot mana vīrieša acīs uguntiņas…
Ak mēs mazās muļķītes! Nu kā lai sev iestāsta justies labi tādai, kāda esi. Nesalīdzināt sevi ar citām. Īpaši tajos mirkļos, kad tumšajos ziemas vakaros rodas drūmas domas… Laikam jau sieviete tiešām mīl ar ausīm un kamēr kāds pa tām “nesadod”, tikmēr nav miera!
Skatos TV3 ekstrēmās pārvērtības un allaž ar draudzenēm spriežam, ka lielākajai daļai nekādu fizisku defektu nav. Pietiktu apmeklēt sporta zāli, ieveidot matus un uzvilkt modernākas drēbes, lai izskatītos daudz labāk. Nevajadzētu nemaz griezt. Un tad es sāku smieties. Vai tad es pati varu saņemties un pēc grūtas darbdienas aizvest savu apaļīgo pēcpusi uz sporta zāli. Kad pēdējo reizi tā īsti un drosmīgi mainīju matu griezumu? Kad nopirku sev pavisam netipisku apģērbu?
Patiesībā pašai ir tikai jāgrib. Bet te jau man sanāk runāt par sievietes pašapziņu. Skalā no 1 – 10 manējā bija uz 5. Tad nokrāsoju savus blondos matus tumši brūnā krāsā un jūtos uz 6,5. Tagad tikai atliek sākt sportot un pasmaidīt!
Rīt iešu pameklēt kādu kleitu svētku pasākumiem un varbūt arī ko īpašu zem tās…
Eh, ja jau spēlējam tad uz visiem 100!